Mantojuma jautājumi ir kas tāds, par ko nereti domājam tikai tad, kad dzīve liek ar tiem saskarties. Taču šādos brīžos – līdzās emocionālajam zaudējumam – jārisina arī praktiski un juridiski jautājumi: jākārto dokumenti, jāpārzina mantojuma sastāvs un jāizvērtē iespējamās saistības. No 2025. gada 1. janvāra stājās spēkā jaunā mantojuma tiesību reforma, kas atvieglo šo procesu, skaidrāk nosakot mantinieku atbildību par aizgājēja parādiem, palielinot notāra lomu mantojuma lietas kārtošanā un ieviešot atšķirīgus pieteikšanās termiņus kreditoriem un mantot aicinātajiem. Luminor bankas Tiesvedību daļas vecākais jurists Mārtiņš Krauklis skaidro trīs svarīgus aspektus par mantojumiem.
Neviens automātiski nekļūst par mantinieku, balstoties uz radniecību. Lai tiesiski iegūtu mantojumu, jāvēršas pie zvērināta notāra un jānokārto mantojuma lieta. Šis solis ir būtisks, jo bez tā pat tuvākie ģimenes locekļi nevar piekļūt aizgājēja īpašumiem, uzkrājumiem un citai mantai.
Lai atvieglotu šo procesu, jaunā reforma paredz lielāku zvērinātu notāru iesaisti. Viņi ne tikai pārbaudīs potenciālo mantinieku sniegto informāciju par mantojumā ietilpstošo mantu, bet arī patstāvīgi iegūs datus no publiskiem reģistriem, piemēram, Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas, Transportlīdzekļu un vadītāju reģistra, Uzņēmumu reģistra u.c. Tāpat zvērināts notārs informēs mantot aicinātos par mantojuma atstājēja saistībām pret kreditoriem. Būtiski, ka notārs arī pats informēs mantot aicinātos līdz trešajai šķirai (ieskaitot) un pārdzīvojušo laulāto par mantojuma atklāšanos un iespēju pieteikties. Tas nozīmē, ka notārs informēs, piemēram, ne tikai aizgājēja pārdzīvojušo laulāto un bērnus, mazbērnus, vecākus, brāļus un māsas, kā arī viņu bērnus, bet arī pusmāsas, pusbrāļus un viņu bērnus, ja pusmāsas, pusbrāļi miruši. Jāpiebilst, ka notārs neinformēs tālākas šķiras mantiniekus, ja mantojuma lietu uzsācis tuvākas šķiras mantinieks.
Jaunā reforma paredz atšķirīgus pieteikšanās termiņus mantot aicinātajiem un kreditoriem, kas dod mantiniekiem laiku pārdomām un līdz ar to – iespēju noskaidrot visus ar mantojumu saistītos jautājumus.
Kreditoriem savas pretenzijas jāpiesaka divu mēnešu laikā no uzaicinājuma publicēšanas dienas, savukārt mantiniekiem uzaicinājuma termiņš nedrīkst būt īsāks par trim mēnešiem un ne ilgāks par vienu gadu no uzaicinājuma publicēšanas dienas. Tādejādi tagad mantinieki, kuri nav pārliecināti par mantojuma atstājēja parādsaistībām un to apmēru, savu lēmumu par mantojuma pieņemšanu vai atraidīšanu var izteikt pēc tam, kad būs zināmas visas mantojumā esošās parādsaistības. Tas ir būtiski, jo brīdī, kad mantojums ir pieņemts, to vairs nevar atraidīt. Tādā veidā mantinieks uzņemas atbildību par visu, kas tajā ietilpst – gan īpašumiem, gan saistībām.
Jāuzsver, ka mantinieks nevar pieņemt tikai vēlamo mantojuma daļu, piemēram, īpašumus un uzkrājumus, bet atteikties no īpašuma, kas iegādāts ar aizdevumu.
Lai gan mantojums parasti saistās ar, piemēram, nekustamo īpašumu, automašīnu vai uzkrājumiem, tas var ietvert arī aizgājēja saistības (parādus). Piemēram, tādi aizgājušā nenokārtotie maksājumi kā komunālie maksājumi un telefonsakaru rēķini, kā arī lielākas saistības, piemēram, hipotekārais kredīts. Tādēļ mantiniekiem pirms mantojuma pieņemšanas ir būtiski noskaidrot visas saistības un to apmērus.
Līdz šim pastāvēja risks, ka mantiniekiem būs jāmaksā vairāk, nekā viņi reāli saņem mantojumā, taču jaunais regulējums paredz, ka mantinieku atbildība par aizgājušā cilvēka parādiem vienmēr būs ierobežota mantojuma apmērā. Tātad, ja aizgājējs atstāj parādus, naudu varēs piedzīt tikai no tā, kas ir iekļauts mantojumā (piemēram, īpašumi, uzkrājumi vai vērtīgi priekšmeti), nevis no mantinieku pašu personīgajiem īpašumiem un līdzekļiem. Šīs izmaiņas ir būtiskas, jo tās nodrošina lielāku mantinieku aizsardzību no neparedzētu izdevumu rašanās. Jānorāda, ka jaunais regulējums attiecināms uz gadījumiem, kad mantojuma atstājējs miris pēc 2025. gada 1. janvāra.
Iedzīvotāji visbiežāk pie notāra vēršas, lai kārtotu mantojuma lietas saistībā ar nekustamo īpašumu, taču svarīgi ir arī jautājumi par aizgājušā radinieka bankas kontā esošajiem līdzekļiem. Ja kontā paliek nelielas summas, mantinieki nereti nemaz neuzsāk mantojuma procesu, kas noved pie situācijas, kurā bankas kontos ilgstoši saglabājas neizmantoti līdzekļi. Latvijas bankām šie līdzekļi jāuzglabā 60 gadus. Pat ja summas ir nelielas, tās ir būtiski iekļaut mantojumā, lai attiecīgais mantinieks tās varētu likumīgi saņemt un, tostarp, izmantot aizgājēja saistību, ja tādas ir, segšanai.
