Aizvadītā gada eksporta nozaru ceļš bija celmu lauks – kopējais pieaugums bija lēns uz iepriekšējās desmitgades snieguma fona. Krīzē nonāca nozares, uz kurām ierasti paļaujamies kā uzticamām izaugsmes virzītājām, piemēram, kritās biznesa pakalpojumu eksports, kā arī metālapstrādes un mašīnbūves izlaide. Tomēr reģionu piemēri rāda, ka pat tad, kad veidojas nelabvēlīgi tirgus apstākļi, aktīva rīcība un mērķtiecīga attīstības politika spēj mazināt negatīvo ietekmi un ļaut sasniegt izaugsmi. Tas atspoguļojas arī Luminor ekonomista Pētera Strautiņa reģionu ekonomiku pētījumā, kas rāda, kā eksporta ienākumi “nogulsnējas” dažādās pilsētās un novados.
Latvijas pilsētu un novadu ekonomikas ir atšķirīgas, tāpēc to salīdzinošo sniegumu ietekmē vadošo nozaru noieta tirgu dinamika. Taču ir pašvaldības, kas spītē liktenim. To pērn spēja Smiltenes novads, uzvarot pašvaldību eksporta ekonomiku sacensībā, par spīti izteiktai atkarībai no meža nozares, kurai pērno gadu var raksturot kā viduvēju. Vidējo pieauguma tempu divkārt pārsniedza arī Alūksnes novads ar tā izteikti “mežaino” ekonomiku. Tā nav nejaušība – abi novadi pērn bija sekmīgi investīciju piesaistē, kā arī turpināja baudīt iepriekšējo gadu pūliņu augļus – paveikto ražošanas jaudu palielināšanā un jaunu produktu radīšanā.
Savukārt skatot, kurās pašvaldībās tika panākts lielākais eksportējošo uzņēmumu algu pieaugums aizvadītajā desmitgadē, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, redzam, ka meža nozarē (mežsaimniecība un kokapstrāde) desmitgades maratonskrējiena uzvarētāji ir Smiltenes, Siguldas un Ventspils novadi. Inženierijas (metālapstrāde, mašīnbūve un elektronika) nozarēs tie ir Līvānu, Mārupes novadi un Liepāja. Savukārt pārtikas un dzērienu ražošanā tie ir Ādažu, Dobeles novadi un Rēzekne.
Pētījuma datos var redzēt arī apakšnozaru jeb produktu grupu relatīvās sekmes. Saplākšņa un finiera ražotājiem aizvadītie divi gadi bija krasi atšķirīgi no kokapstrādes kopumā, tas palīdzējis labu rezultātu sasniegt Jēkabpilij. Turpretim aizvadītais gads nepavisam nebija sekmīgs aizvadītajā desmitgadē kopumā strauji augušajai lietkoksnes izstrādājumu, jo īpaši būvgaldniecības izstrādājumu un māju moduļu ražošanai. Tas ir nelabvēlīgi ietekmējis Valmieras un Limbažu novadu sniegumu.
Ar metālu saistītajām nozarēm pērno gadu diemžēl nevar nosaukt pat par viduvēju. Taču arī šajās nozarēs specializētajai Liepājai pērn tomēr izdevās nedaudz pārsniegt valsts vidējo rādītāju, vājā ārējā pieprasījuma ietekmi kompensējot jaunajām ražotnēm, pilsētai turpinot “rādīt klasi” investoru piesaistē. Inženierijas nozaru krīzes ietekme turpretim ir nepatīkami acīmredzama Ventspils un Daugavpils rezultātos, kur šo ietekmi turklāt pastiprina tranzīta nozares vājums.
Par sekmīgu pērn dēvējams pārtikas nozares sniegums, palīdzot labus rezultātus uzrādīt Bauskas un Ādažu novadiem. Arī tur vietējo ekonomiku nozīmīgi ietekmēja jauno rūpnīcu jaudu palielināšana un jaunu ražotņu būve.
Runājot par reģionu sekmēm, pērn veiksmīgākais gads bija Zemgalei. To veicināja gan sekmīgais Zemgales austrumu puses novadu (Jēkabpils un Aizkraukle) sniegums kokapstrādē, gan jau minētā pārtikas nozaru attīstība. Otrais labākais reģions bija Rīgas reģions. Daļēji par to var pateikties divu darba tirgu (Rīga un pārējā Latvija) robežas efektam, kas veicina ieguldījumus ražošanā. Darba tirgus spieda strauji kāpināt atalgojumu IT nozares uzņēmumiem, par spīti sarežģītai situācijai eksporta tirgos. Galvaspilsētas ekonomikai traucēja tas, ka tā sauktajām augstas pievienotās vērtības rūpniecības nozarēm pērn klājās sliktāk nekā uz dabas resursu
pārstrādi balstītajām. Kurzemes un Vidzemes rezultāti bija praktiski vienādi, bet lēnākā eksporta ekonomikas attīstība bija Latgalē, kur lielu lomu ekonomikā spēlē pērn krīzes skārtās dzelzceļa pārvadājumu un inženierijas nozares.
Iepriekšējā desmitgade Latvijas ekonomikā dalās divās krasi atšķirīgās piecgadēs. Laikā no 2014. gada līdz 2019. gadam reģionu ekonomika attīstījās strauji, tas redzams gan kopējos skaitļos, gan mikro līmenī – šajā laikā tika dibināti daudzi uzņēmumi, radīti jauni produkti, notika strauja reģionu ekonomikas diversifikācija, gan palielinoties līdz tam mazāk pārstāvētu nozaru daļai, gan notiekot pārmaiņām nozaru ietvaros. Piemēram, dziļākas pārstrādes lietkoksnes produktu ražošana auga straujāk nekā kokzāģētavas. Attīstība turpinājās arī pēc 2019. gada, bet temps bija lēnāks, iemesli tam ir gan “objektīvas” neveiksmes, gan nepietiekami aktīva attīstības politika nacionālā un vietējā līmenī.
Ja aplūkojam karti, kas rāda reģionu ekonomikai nozīmīgāko rūpniecības uzņēmumu izvietojumu, var izdarīt secinājumus par to, cik maz un lēni ārpus to rašanās vietām pārvietojas nozares, kas nav vietējo dabas resursu pārstrāde. Nozares joprojām gandrīz pilnībā ir izvietotas dažus kilometrus ap esošajām vai bijušajām dzelzceļa līnijām, kaut arī dzelzceļu šie uzņēmumi mūsdienās pārsvarā vairs neizmanto. Tas arī parāda, cik liels izaicinājums ir reģionu ekonomiku diversifikācija.
