Uldis Cērps, Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētājs
Latvijas ekonomikas konkurētspēja ir būtiska, lai mēs varētu ilgtermiņā veicināt sabiedrības labklājību, un tāpēc ir svarīgi apzināties, kurās jomās mums kā valstij ir priekšrocības. Ņemot vērā ģeopolitiskos riskus, atbilde uz šo jautājumu šodien ir citāda nekā pirms desmit gadiem.
Latvijas ekonomikas relatīvā atpalicība no Igaunijas un Lietuvas pēdējo gadu laikā daļēji skaidrojama ar mūsu ekonomikas struktūru. Jau sākot ar Latvijas neatkarības atgūšanu, Latvijā attīstījās nozares, kas izmantoja mūsu dabisko ģeogrāfisko tuvumu Krievijai un Krievijas ietekmes sfērā esošajām valstīm. Tās balstījās arī uz Latvijas okupācijas laikā radīto loģistikas infrastruktūru, kas bija vērsta uz izejvielu piegādi Rietumiem un gatavās produkcijas piegādi dažādiem padomju impērijas reģioniem.
Kā to var labi redzēt šodien, šis ekonomikas modelis nebija izturīgs pret ģeopolitiskajiem riskiem, kas īpaši spilgti izgaismojās pēc Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā. Latvijas banku pieredze klientu – nerezidentu – apkalpošanā ilustrē šī biznesa modeļa piemēru finanšu nozarē: lai gan sākotnēji tas šķita ļoti veiksmīgs, ilgtermiņā šis modelis izrādījās neizturīgs pret ģeopolitiskajiem un regulatorajiem riskiem.
Banku nozare bija viena no tām, kur nerezidentu apkalpošana ne tikai tika uzskatīta par akceptējamu, bet pat par veicināmu praksi jau no deviņdesmito gadu sākuma. Pēc KPMG aprēķiniem banku starptautisko klientu segmenta devums Latvijas IKP 2014. gadā bija 1,17% no IKP[1]. Latvijas banku sistēma, tās starptautiskās ekspozīcijas dēļ, nereti tika dēvēta par “mazo Šveici”. Latvijā 2011. gadā tika izveidota Latvijas Privātbanku asociācija (pirms tam – Baltijas Amerikas finanšu forums) ar mērķi attīstīt Latviju par reģiona finanšu centru, veidojot labvēlīgu vidi finanšu pakalpojumu eksporta veicināšanai[2]. 2014. gada 31. maija Ministru kabineta rīkojumā Nr. 139 “Par Finanšu sektora attīstības plānu 2014.–2016. gadam” apgalvots, ka “ar nerezidentu apkalpošanu saistītie riski šobrīd tiek adekvāti pārvaldīti un kontrolēti”[3]. Patiesā problēma ar nerezidentu apkalpošanu bija tā, ka neatkarīgi no klienta izzināšanas darbību apjoma, bankas gandrīz nekad nevarēja būt pilnīgi drošas par naudas līdzekļu legālo izcelsmi. Ienākumi no nerezidentu apkalpošanas veidoja būtisku daļu no Latvijas banku sistēmas un ar to saistītās pakalpojumu infrastruktūras ienākumiem. Visas bankas, kuru darbība Latvijā tika pārtraukta pēdējo 15 gadu laikā, ir nodarbojušās ar nerezidentu apkalpošanu. Nereti apgalvots, ka nerezidentu apkalpošanai Latvijā bija loģisks pamats – bijušās Padomju Savienības klientu mentalitātes pārzināšana, biznesa saites un komunikācija krievu valodā. Taču, kā jau minēts iepriekš, šis bizness izrādījās nepietiekami noturīgs pret regulatorajiem un ģeopolitiskajiem riskiem.
Pēdējā desmitgadē riska apetīte attiecībā uz naudas atmazgāšanas riskiem (tai skaitā starptautisko finanšu sankciju apiešanas un masu iznīcināšanas ieroču proliferācijas riskiem) ir ievērojami samazinājusies, un regulējošo prasību apjoms ir būtiski pieaudzis gan globāli, gan Eiropas Savienībā. Riska apetītes mazināšanās attiecībā uz naudas atmazgāšanas riskiem nozīmēja to, ka jau tā nedaudzās ASV korespondentbankas, kas apkalpoja pārrobežu maksājumus dolāros, pārtrauca darījumu attiecības ar Latvijas mazajām un vidēji lielām bankām. Ģeopolitiskajiem riskiem saasinoties pēc Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī, biznesa darījumu paplašināšana ar Krieviju un tās satelītu Baltkrieviju vairs nebija ekonomiski pamatota un morāli pieņemama. Tā sauktais “kapitālais remonts”, kas sākās 2019. gadā un iztīrīja Latvijas bankas no nepieņemami augsta riska nerezidentu klientiem, būtiski samazināja drošības riskus Latvijai. Ievērojama daļa klientu – nerezidentu bija cieši saistīti ar Krievijas politiku, ņemot vērā šajā valstī pastāvošo oligarhisko sistēmu, kur politiskās un ekonomiskās intereses ir nešķirami saistītas. Pēc “kapitālā remonta” beigām 2019. gada vidū ārvalstu noguldījumu īpatsvars kopējo noguldījumu apjomā bija 21%, no kuriem vairāk nekā puse bija noguldījumi no ES valstīm. To var salīdzināt ar situāciju 2015. gadā, kad nerezidentu noguldījumi veidoja 53% no kopējiem noguldījumiem. Maksājumu apjoms tieši ASV dolāros 2018. gadā bija divdesmit reizes mazāks nekā 2014. gadā[4]. Ja 2015. gada laikā Latvijas banku klienti nerezidenti saņēma maksājumus 149 miljardu eiro apmērā (visās valūtās kopā), tad 2019. gadā šis apjoms saruka līdz 61 miljardam eiro. Šobrīd, 2025. gada pirmā ceturkšņa beigās, nerezidentu noguldījumu īpatsvars ir 12%.
“Kapitālais remonts” tika iesākts pēc FinCEN ziņojuma par ABLV publicēšanas 2018. gada 12. februārī[5]. Tāpat kritisks bija Moneyval publicētais ziņojums[6] par Latvijas naudas atmazgāšanas sistēmas atbilstību starptautiskajiem standartiem, kas tika publicēts 2018. gada 4. jūlijā, un otrs, papildinošais Moneyval ziņojums[7], kas tika publicēts pusgadu vēlāk. Šie ziņojumi kalpoja kā katalizators nopietnai cīņai ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Lai izvairītos no ABLV likteņa, bankas Latvijā sāka masveidā slēgt kontus klientiem – nerezidentiem un atteikties no šī biznesa virziena. Paralēli tam aktīvu cīņu ar naudas atmazgāšanu sāka arī publiskais sektors un tiesībaizsardzības institūcijas. Gada laikā ierosināto lietu skaits par nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju vairāk nekā trīskāršojās – no 104 lietām 2017. gadā līdz 344 lietām 2020. gadā. Laikā no 2013. līdz 2017. gadam tika pieņemts tikai viens notiesājošs spriedums, kamēr 2021. gadā šādu spriedumu skaits jau pārsniedza 50. Konfiscēto un īpašniekam atgriezto līdzekļu apjoms pieauga no 6 miljoniem eiro 2018. gadā līdz 82 miljoniem eiro 2021. gadā.
FinCEN ziņojums par ABLV tika atsaukts 2024. gada 26. septembrī, novērtējot Latvijas valdības paveikto naudas atmazgāšanas risku novēršanā un bankas neatgriezenisku likvidāciju[8].
Ko nerezidentu biznesa zaudēšana nozīmēja Latvijas bankām un to klientiem?
Pirmkārt, sistēma attīrījās no riskantākajiem tirgus dalībniekiem. Pēc kapitālā remonta beigām 2020. gada izskaņā Latvijā darbojās 12 bankas un četru ES banku filiāles. Kopš 2018. gada licences ir zaudējušas trīs bankas. Viena no kopīgajām iezīmēm bija tā, ka visas minētās bankas koncentrējās uz klientu – nerezidentu apkalpošanu. Vienā no tām bija arī Krievijas izcelsmes īpašnieki. Zīmīgi, ka licences šīm bankām tika atsauktas, galvenokārt pamatojoties uz iemesliem, kas nebija tieši saistīti ar naudas atmazgāšanu, bet drīzāk ar nepietiekamu kredītriska vai likviditātes riska pārvaldīšanu.
Otrkārt, tika stiprināta Latvijas starptautiskā reputācija, un gribas cerēt, ka to apstiprinās arī Moneyval novērtējums, kas tiks publiskots šī gada beigās.
Treškārt, banku sistēma saglabāja savu noturību, ko varēja novērot gan periodā no 2009. līdz 2022. gadam, kad Eiropas Centrālās bankas noguldījumu procentu likmes saglabājās tuvu nullei (vai pat bija negatīvas), gan pēc COVID-19 periodā, kad procentu likmes tika strauji celtas, cīnoties ar inflāciju[9]. Lielā mērā banku sistēmas noturību, kas ļāva bez būtiskiem satricinājumiem absorbēt “kapitālā remonta” sekas, nodrošināja divi galvenie faktori. Pirmkārt, banku sektors ieguldīja būtiskus resursus digitālajā transformācijā. Otrkārt, Eiropas Savienība bija ieviesusi visaptverošos Bāzeles banku komitejas apstiprinātos kapitāla un likviditātes standartus[10], kas ievērojami stiprināja banku sektora noturību pret ekonomiskiem satricinājumiem. Ceturtkārt, banku sistēmas attīrīšanai no riskantajiem klientiem diemžēl bija nevēlami, iepriekš neparedzami, blakusefekti. Daudzi pilnīgi leģitīmi uzņēmumi bija spiesti atbildēt uz apjomīgiem banku informācijas pieprasījumiem, kas bija vērsti uz “zini savu klientu” noteikumu izpildi. Daudzi nesaprata šo pieprasījumu jēgu, un ir bijuši gadījumi, kad, nesaņemot apmierinošas atbildes uz banku jautājumiem, šādiem klientiem konti tika slēgti. Šobrīd atteikumu skaits atvērt kontus ir radikāli samazinājies, un bankas ir daudz darījušas, lai uzlabotu komunikāciju ar klientiem un ieviestu uz riskiem bāzētu pieeju klientu darbības izzināšanā. Diemžēl no šī procesa daudziem iedzīvotājiem un uzņēmumiem joprojām ir palikušas mieles.
Nerezidentu biznesa noriets daudziem lika uzdot jautājumu – kāds varētu būt nākamais biznesa veids, kas ļautu Latvijai kļūt par “Mazo Šveici” 2.0? Vai tā būtu oāze kriptoaktīvu firmām, finanšu tehnoloģiju jaunuzņēmumiem vai maksājumu iestādēm ar tiešo pieeju centrālās bankas maksājumu sistēmai? Vai varbūt kam citam? Un kā izveidot šādu oāzi, vienlaikus neradot Latvijai nekontrolējamus reputācijas riskus un nepazaudējot noguldītāju naudu? Iespējams, ka jādara tas viss, vienlaikus apzinoties, ka finanšu centra izveide nav pašmērķis, un galvenā prioritāte ir konkurētspējīgu finanšu pakalpojumu pieejamība Latvijas uzņēmumiem un iedzīvotājiem. Gala iznākums būtu konkurētspējīga, daudzveidīga un savas funkcijas pildoša finanšu sistēma. No šī mērķa mēs neesam tālu.
[1] https://www.db.lv/zinas/petijums-banku-industrijas-tiesais-pienesums-latvijas-ikp-pern-275-456307
[2] https://www.delfi.lv/bizness/37293360/bankas_un_finanses/38687913/izveidota-privatbanku-asociacija-vaditajs-aivis-ronis
[3] https://likumi.lv/ta/id/265361-par-finansu-sektora-attistibas-planu-20142016gadam
[4] https://www.bank.lv/par-mums/struktura/730-aktualitates/infografiku-arhivs/13748-infografika-latvijas-banku-sektora-transformacija-04-02-2019
[5] https://www.fincen.gov/sites/default/files/federal_register_notices/2018-02-16/2018-03214.pdf
[6] https://rm.coe.int/moneyval-2018-8-5th-round-mer-latvia/16808ce61b
[7] https://rm.coe.int/anti-money-laundering-and-counter-terrorist-financing-measures-latvia-/16809988c1
[8] https://www.fincen.gov/news/news-releases/fincen-withdraws-finding-and-notice-proposed-rulemaking-regarding-ablv-bank
[9]https://www.ecb.europa.eu/stats/policy_and_exchange_rates/key_ecb_interest_rates/html/index.en.html
