Uldis Cērps, Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētājs

Kad runājam par banku kreditēšanu, bieži vien liela uzmanība tiek pievērsta ķīlas vērtībai. Taču banka kredītu neizsniedz tāpēc, ka klientam pieder vērtīgs nekustamais īpašums vai citi aktīvi. Banka kreditē, ja redz pietiekamu naudas plūsmu, no kuras kredītu būs iespējams atmaksāt. Ķīla kļūst izšķiroša tikai brīdī, kad šis plāns neizdodas. Un tieši tad nozīme ir ne tikai ķīlas vērtībai, bet arī tam, vai to iespējams reāli, ātri un paredzami realizēt.

Kāpēc ķīla bankai vispār ir svarīga?

Ķīla bankai ir svarīga tādēļ, ka klienta biznesa neveiksmes gadījumā tā samazina iespējamos zaudējumus. Ja bez nodrošinājuma no problemātiska kredīta izdotos atgūt ļoti maz vai neko, tad ar kvalitatīvu nodrošinājumu atgūstamība var būt, piemēram, 50 procenti vai vairāk no izsniegtās summas. Konkrētais rezultāts, protams, ir atkarīgs no ķīlas veida, tās kvalitātes, realizācijas izmaksām un arī no tā, cik ilgs un dārgs ir piedziņas vai tiesvedības process.

Jo mazāks ir iespējamais zaudējums, jo zemāks ir bankas kredītrisks. Savukārt mazāks risks nozīmē, ka bankai kredīta izsniegšanai nepieciešams mazāk pašu kapitāla un finansējumu iespējams piedāvāt par labākiem nosacījumiem. Tāpēc tas, cik efektīvi iespējams realizēt ķīlu, nav tikai juristu tehnisks jautājums – tas ietekmē kredīta cenu un finansējuma pieejamību uzņēmumiem un mājsaimniecībām.

Svarīgi arī atcerēties, ka banka nav riska kapitāla investors. Ja riska kapitāla fonds iegulda desmit uzņēmumos, tas var pieņemt, ka daļa ieguldījumu būs neveiksmīgi, jo viens ļoti veiksmīgs uzņēmums var dot tādu atdevi, kas nosedz vairāku neveiksmīgu uzņēmumu radītos zaudējumus. Bankai šādas iespējas nav. Ja uzņēmuma vērtība pieaug desmit reizes, banka joprojām saņem tikai kredīta pamatsummu un procentus. Taču neveiksmes gadījumā tā var zaudēt būtisku daļu no aizdevuma. Tāpēc banka nevar uzņemties investora līmeņa risku, saņemot tikai aizdevējam raksturīgo atdevi.

Turklāt banku kreditēšanu lielā mērā finansē noguldījumi – klientu nauda, kuru bankai ir pienākums atdot. Bankai vienlaikus jāspēj segt zaudējumus sliktākos gados, veidot kapitālu un turpināt kreditēšanu. 

Laba uzņēmējdarbības vide nozīmē arī lētāku kredītu

Bankai, protams, ir svarīgi uzņēmuma finanšu rādītāji, kapitāla struktūra, pārvaldība, īpašnieku reputācija un spēja radīt pietiekamu naudas plūsmu. Taču vienlīdz svarīgi ir arī tas, kas notiks, ja uzņēmumam tomēr neizdosies. Bankas pieeja parasti ir vienkārša: vispirms mēģinām problēmu atrisināt ar restrukturizāciju un citiem pasākumiem, un tikai tad seko juridiska piedziņa.

Tomēr jau kredīta izsniegšanas brīdī bankai jāvērtē, vai nepieciešamības gadījumā ieķīlātos aktīvus varēs identificēt, pārņemt kontrolē un pārdot. Vai kreditors saglabās savu prioritāti? Vai uzņēmuma aktīvi netiks pārcelti uz citu juridisku personu? Vai likvidācijas un maksātnespējas process būs paredzams? Jo drošākas ir atbildes uz šiem jautājumiem, jo mazāks ir bankas risks un attiecīgi labāki var būt kredīta nosacījumi.

Kāpēc bankām rūp tiesvedības efektivitāte?

Lielāko daļu problemātisko kredītu bankas cenšas atrisināt bez tiesas. Tiesvedība ir pēdējais instruments. Taču bankai savs uzņemtais kredītrisks ir jāpamato arī uzraugam, kas Latvijas četru lielāko banku gadījumā ir Eiropas Centrālā Banka. Nepietiek pateikt: “mēs domājam, ka viss būs labi”. Ir vajadzīgi ticami pierādījumi, ka kreditora tiesības patiešām ir realizējamas, ķīlas darbojas un piedziņas process ir paredzams. Tāpēc dažreiz pietiek ar dažām ļoti sliktām lietām, lai sekas būtu daudz plašākas.

Ja bankas redz gadījumus, kuros aktīvi pazūd, uzņēmumi tiek likvidēti tiesvedības laikā vai process tiek novilkts piecus vai septiņus gadus, šī pieredze tiek ierēķināta nākamajos darījumos. Rezultāts var būt augstāka procentu likme, mazāks finansējuma apmērs, lielāka prasītā ķīla vai personīgs īpašnieka galvojums.

Tieši personīgi galvojumi ir labs indikators tam, cik ļoti banka uzticas uzņēmuma pārvaldībai, biznesa ētikai un tiesiskās aizsardzības mehānismiem. Normāli kapitalizētam un labi pārvaldītam uzņēmumam īpašnieka personiskam galvojumam nevajadzētu kļūt par universālu kredītriska mazināšanas instrumentu.

Kur Latvijā ir problēmas?

Latvijā ķīlu sistēmas pamati kopumā nav slikti. Mums ir hipotēka, komercķīla un finanšu ķīla. Problēma vairāk ir tajā, cik efektīvi ķīla darbojas brīdī, kad to patiešām nepieciešams izmantot.

Publisku un kvalitatīvu pētījumu par ķīlu realizācijas efektivitāti ir pārsteidzoši maz. Taču praksē esam redzējuši atsevišķas tiesvedības, kas ilgst gadiem. To nav daudz, tomēr izmaiņām banku riska politikā nav nepieciešami simts slikti gadījumi. Dažreiz pietiek ar vienu ļoti lielu un ļoti sliktu lietu, lai banka pārskatītu savu pieeju, piemēram, mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanai.

Finanšu nozares asociācija ir apkopojusi un nodevusi Tieslietu ministrijai arī vairākas tiesvedību īpatnības, ko varētu saukt par procesuālo huligānismu. Problēma nav sistēmiska, taču atsevišķās lietās procesa dalībnieks apzināti izmanto tiesvedības procedūru, lai pēc iespējas ilgāk neko neatrisinātu pēc būtības. Šādi gadījumi ļoti ātri grauj uzticību tiesu sistēmai un rada sekas arī ārpus konkrētās lietas.

Ko vajadzētu uzlabot?

Es izceltu četras jomas. Pirmā ir zemesgrāmata. Ir vērts vēlreiz uzdot jautājumu, vai visas ar zemesgrāmatu saistītās darbības obligāti jāveic tiesai. Daudzos gadījumos nav strīda, kas tiesnesim būtu jāizšķir. To varētu darīt arī, piemēram, notāri. Taču jebkurai reformai jābūt ar izmērāmu rezultātu – procesam jākļūst ātrākam un lētākam. Latvijā zemesgrāmatas nodevas, lai arī ir nedaudz samazinātas, tomēr rada būtiskas izmaksas. Papildus tam, investori ir iemācījušies no šīm nodevām izvairīties  – tiek pārdotas uzņēmumu kapitāla daļas, nevis pats nekustamais īpašums.

Otrā joma ir komercķīlas. Te ir vairāki ļoti konkrēti jautājumi. Piemēram, ja ieķīlātas visas uzņēmuma kapitāldaļas, pašreizējais regulējums var nepasargāt kreditoru no ekonomiskās kontroles atšķaidīšanas, palielinot pamatkapitālu. Svarīgs ir arī ātrums. Brīdī, kad sākas aktīvu nobēdzināšana, izšķirošas var būt dažas dienas. Tāpēc jāvērtē, vai komercķīlas realizācijas sākumposmu un izpildu dokumenta iegūšanu nevar padarīt ātrāku. Tāpat būtisks jautājums ir kreditoru prioritāte. Ķīlai ir jēga tikai tad, ja kreditors var pietiekami droši prognozēt savu vietu kreditoru hierarhijā. Ja prioritāte var negaidīti izrādīties citam kreditoram, ķīlas ekonomiskā vērtība būtiski samazinās.

Trešā joma ir uzņēmumu vienkāršotā likvidācija. Situācija ir kļuvusi labāka, tomēr kreditora aizsardzība vēl nav pietiekama. Uzņēmumam nevajadzētu būt iespējai vienkārši pazust no juridiskās aprites laikā, kad pastāv tiesvedība, kreditoru prasījumi vai aktīva ķīla. Likvidācija ir normāla uzņēmuma dzīves cikla daļa, bet tā nedrīkst kļūt par instrumentu, lai izvairītos no saistībām. 

Ceturtā joma ir piedziņa un maksātnespēja. Šajā jomā pēdējos gados ir panākts būtisks progress. Labs piemērs ir jaunais īres tiesību regulējums – ļaunprātīga īrnieka gadījumus šodien iespējams risināt daudz efektīvāk nekā agrāk. Tas atvieglo piedziņu un vienlaikus uzlabo īres namu naudas plūsmas. Arī maksātnespējas sistēma kopumā ir kļuvusi sakārtotāka un paredzamāka.

Tomēr vairākās jomās problēmas saglabājas. Īpaši satraucoša ir prasījumu pret valdes locekļiem ļoti zemā faktiskā atgūstamība salīdzinājumā ar prasītajām summām. Maksātnespējas kontroles dienesta sniegtie dati rāda, ka tā faktiski ir tuvu nullei. Ja juridiski valdes locekļa atbildība pastāv, bet ekonomiski no tās gandrīz neko nav iespējams atgūt, tad kreditoram šis aizsardzības instruments lielā mērā paliek tikai uz papīra.

Maksātnespējas kontroles dienesta 2023. gada pētījums norāda arī uz gadījumiem, kad valdes locekļu faktiskā maksātspēja tiek slēpta – de facto persona turpina kontrolēt mantu, bet de jure tā ir nodota saistītām personām. Tas būtiski samazina gan zaudējumu atlīdzības prasību, gan darījumu apstrīdēšanas prasību efektivitāti.

Šai problēmai ir plašāka nozīme nekā tikai konkrētā maksātnespējas procesā atgūtajai summai. Ja tiesiskie mehānismi praksē nedarbojas, mazinās arī to preventīvā iedarbība – spēja atturēt uzņēmumu vadītājus un īpašniekus no rīcības, kas nodara zaudējumus kreditoriem.

Uzlabojumi nepieciešami arī izpildes stadijā. Piemēram, ja tiesu izpildītājs netiek ielaists telpās, lai apskatītu un novērtētu ieķīlātos aktīvus, tiesiskajai sistēmai jānodrošina efektīvi instrumenti, kas neļauj šādi kavēt piedziņu vai slēpt aktīvus. Šobrīd šādi mehānismi ne vienmēr ir pietiekami efektīvi.

Kopumā vēlos uzsvērt, ka banka kredītu nedod tāpēc, ka tā var paņemt ķīlu, bet tāpēc, ka ir aprēķinājusi – aizdevums tiks atmaksāts no naudas plūsmas. Taču ķīlas vērtība, kā arī maksātnespējas un tiesvedības izmaksas nosaka, cik bankai izmaksā risks, ja šis pieņēmums tomēr izrādīsies nepareizs. Tāpēc efektīvāka ķīlu realizācija un ātrāka tiesvedība nenozīmē vienkārši “vairāk tiesību bankām” – tā nozīmē mazāku kredītrisku, iespēju efektīvāk izmantot kapitālu un izsniegt vairāk kredītu uz labākiem nosacījumiem. Tādēļ ķīlu un piedziņas regulējums beigās nav jautājums par to, kā bankai vieglāk atņemt īpašumu parādniekam, bet gan par to, cik dārgi Latvijā ir finansēt uzņēmējdarbību un piesaistīt kapitālu.