Rūta Ežerskiene, bankas Citadele vadītāja un valdes priekšsēdētāja

Pandēmija, cenu kāpums, augstākas procentu likmes un ģeopolitiskā nenoteiktība Baltijas iedzīvotājus ir iemācījusi ātri reaģēt – samazināt tēriņus, atlikt lielākus pirkumus un kļūt piesardzīgākiem. Taču spēja pielāgoties krīzei vēl nav tas pats, kas finansiālā noturība. Finansiālā noturība nozīmē spēju pārvarēt negaidītus satricinājumus, neapdraudot savu ilgtermiņa finansiālo labklājību vai dzīves līmeni. Mājsaimniecību uzkrājumu līmenis apliecina, ka Baltijai šajā ziņā vēl ir kur augt, – visās trijās valstīs tas joprojām būtiski atpaliek no eirozonas vidējā, norāda bankas Citadele vadītāja un valdes priekšsēdētāja Rūta Ežerskiene. 

Pielāgoties protam, bet tas vēl nav tas pats, kas būt gataviem 

Pēdējo gadu pieredze ir mainījusi mūsu attieksmi pret naudu. Tas redzams noguldījumu pieaugumā: Lietuvas mājsaimniecību noguldījumi gada laikā pieauguši gandrīz par 19 %, bet Latvijā – par 8,6 %. Cilvēki vēlas, lai nauda būtu pieejama kā drošības spilvens neparedzētām situācijām. 

Tā ir pozitīva pārmaiņa – no pieejas “tērē un baudi” pamazām virzāmies uz “veido rezervi”. Tomēr noguldījumu pieaugums un lielāka piesardzība vēl nenozīmē, ka mājsaimniecības ir finansiāli noturīgas. Mājsaimniecību uzkrājumu līmenis Latvijā ir 4,9 %, Igaunijā – 7,3 %, bet Lietuvā – 7,6 %, kamēr eirozonas vidējais rādītājs sasniedz 14,4 %. Ar tik nelielām rezervēm negaidīts ienākumu kritums vai lielāki neplānoti izdevumi daļai sabiedrības var ātri kļūt par nopietnu finansiālu problēmu. 

Pielāgošanās mēdz būt īslaicīga – situācijai uzlabojoties, nereti atgriežamies pie iepriekšējiem paradumiem. Savukārt finansiālā noturība nozīmē spēju pārvarēt negaidītus satricinājumus, neapdraudot savu ilgtermiņa finansiālo labklājību vai dzīves līmeni. Tāpēc nākamais solis ir no īstermiņa piesardzības pāriet pie ilgtermiņa finanšu drošības veidošanas. 

Trīs Baltijas valstis – trīs atšķirīgas situācijas 

Lai gan Baltijas valstis bieži aplūkojam kā vienotu reģionu, iedzīvotāju finanšu paradumos redzamas būtiskas atšķirības. 

Latvijā ir zemākais uzkrājumu līmenis Baltijā, turklāt mājsaimniecību parāds pieaudzis līdz 31,9 % no IKP, kas ir viens no straujākajiem kāpumiem eirozonā. Šai tendencei būtu jāpievērš īpaša uzmanība. 

Lietuvā noguldījumu apjoms aug strauji, taču liela daļa naudas tiek turēta termiņnoguldījumos ar aptuveni 1,79 % procentu likmi – zem pašreizējās inflācijas. Cilvēki krāj disciplinēti, bet daļa uzkrājumu zaudē pirktspēju. 

Savukārt Igaunija ir tikusi tālāk pārejā no uzkrāšanas uz ieguldīšanu. Mājsaimniecību turības daļa, kas atrodas finanšu aktīvos – pensiju uzkrājumos, fondos un vērtspapīros –, pēdējā desmitgadē ir dubultojusies. 

Lielāka alga automātiski nenozīmē lielāku drošību 

Ienākumu līmenis vien maz pasaka par finansiālo drošību. Cilvēks ar lieliem ienākumiem, bet arī lielām kredītsaistībām, augstiem ikmēneša izdevumiem un bez finanšu rezerves var būt ievainojamāks nekā cilvēks, kurš pelna mazāk, bet kuram ir skaidrs budžets un uzkrājums. 

Finansiāli noturīgu mājsaimniecību raksturo trīs lietas: spēja vairākus mēnešus segt būtiskākos izdevumus bez jaunām saistībām, uzkrājumu diversifikācija un iespēja pielāgot izdevumus vai ienākumus, neizmantojot dārgus aizņēmumus vai nepārdodot aktīvus nelabvēlīgā brīdī. 

Vienkāršāk sakot, viena no būtiskākajām finansiālās noturības pazīmēm ir miers – kad negaidīti izdevumi kļūst par nelielām neērtībām, nevis ārkārtas situāciju. 

Drošības spilvenu rēķina izdevumos, nevis algās 

Ieteikums veidot finanšu rezervi trīs līdz sešu mēnešu izdevumu apmērā joprojām ir aktuāls, taču rezerves apmērs atkarīgs no mājsaimniecības izdevumiem un ienākumu stabilitātes. Ģimenei ar diviem stabiliem ienākumu avotiem var pietikt ar rezervi tuvāk trīs mēnešu izdevumiem, savukārt mājsaimniecībai ar vienu vai svārstīgu ienākumu avotu drošāk tiekties uz sešu vai vairāk mēnešu rezervi. 

Tāpēc svarīgākais nav uzkrāto mēnešalgu skaits, bet gan iespējas – cik mēnešus būtu iespējams segt savus neizbēgamos izdevumus, ja ienākumi pēkšņi samazinātos. 

Zināšanu netrūkst – grūtāk ir tās pārvērst paradumos 

Lielākā daļa cilvēku zina, ka vajadzētu veidot uzkrājumus un ilgtermiņā arī ieguldīt. Grūtāk ir to darīt regulāri. Te būtiska loma ir automatizācijai. Ja katru mēnesi noteikta summa automātiski tiek novirzīta uzkrājumam vai ieguldījumiem, labs nodoms kļūst par paradumu. 

Igaunijas piemērs rāda, ka strukturēti risinājumi ilgākā laikā var palīdzēt mainīt arī mājsaimniecību finanšu struktūru. Finansiālo noturību veido nevis viens veiksmīgs lēmums, bet daudzi nelieli un regulāri lēmumi vairāku gadu garumā. 

Finansiālā noturība nav tikai paša cilvēka atbildība 

Lai gan pirmais solis ir pašu cilvēku rokās – veidot paradumus un uzņemties atbildību par saviem finanšu lēmumiem –, finanšu sistēmai šis ceļš ir jāpadara pēc iespējas vienkāršāks. 

Banku uzdevums ir piedāvāt saprotamus un caurskatāmus risinājumus, darba devēji var veicināt uzkrāšanas un ieguldīšanas kultūru, savukārt valstij būtiski nodrošināt stabilus un prognozējamus nodokļu un pensiju sistēmas nosacījumus. 

Šobrīd īpaši pietrūkst viegli pieejamu risinājumu cilvēkam ar vidējiem ienākumiem, kurš vēlas kaut ko iesākt ar naudu, kas glabājas kontā, bet nevēlas kļūt par aktīvu investoru. 

“Patiesa finansiālā noturība nozīmē pietiekamu elastību, lai spētu pārvarēt negaidītus satricinājumus, nezaudējot kontroli pār savām finansēm un neapdraudot savu ilgtermiņa finansiālo labklājību. Baltijā mums ir izveidojies spēcīgs instinkts pielāgoties pārmaiņām. Nākamais solis ir šo spēju pārvērst ilgtermiņa finansiālā noturībā – veidot rezervi atbilstoši saviem izdevumiem, daļu uzkrājumu ieguldīt un regulāri pārskatīt savas finanšu saistības. Patiesa finansiālā drošība nozīmē saglabāt izvēles iespējas, mieru un kontroli pār savām finansēm arī tad, kad apstākļi pēkšņi mainās,” saka Rūta Ežerskiene.