Ieva Tetere
SEB bankas vadītāja
Pagājušais gads diezgan spilgti parādīja, ka mūsu sabiedrības finanšu pratībā un arī cilvēku vēlmē un aizrautībā vadīt savas finanses ir vieta būtiskiem uzlabojumiem. Mēs bieži nejūtamies ērti runāt par savu naudu un gudru tās pārvaldīšanu. Mēs diezgan maz uzticamies valstij un bankām, tāpēc atvērtība zināšanām par savas finansiālās labklājības celšanu ir ierobežota. Latvijas kapitāla tirgus attīstība ir ļoti perspektīvs virziens, kas soli pa solim varētu abus šos robus labot. Šim noteikti jābūt “kad?”, nevis “vai?” jautājumam.
Latvijas sabiedrību raksturo izteikti atturīga attieksme pret savas naudas jautājumu apspriešanu. Mēs salīdzinoši maz interesējamies par personīgo finanšu noturību un nepietiekami uzņemamies atbildību par savu līdzekļu pārvaldīšanu, taču tas veido lielu daļu no mūsu iespējām tagad un nākotnē. Redzu to kā plašāku problēmu, jo nauda pēc būtības ir viena no cilvēka dzīves pamatvajadzībām līdzās veselībai un ģimenei. Jā, augsto procentu likmju dēļ vērojām lielāku interesi par noguldīšanu un krājkontiem. Tomēr kopumā tā joprojām ir neliela sabiedrības daļa. Joprojām ap 70% savus brīvos līdzekļus tur parastajā norēķinu kontā. Arī ikdienā redzam, ka klientiem finansēs pamatā dominē īstermiņa domāšana, un rūpes par savu finansiālo labklājību ilgtermiņā ir nepietiekamas.
Zemā aktivitāte ieguldot nozīmē, ka Latvijas sabiedrība ik gadu zaudē daļu no uzkrājumiem – tos vienkārši “apēd” inflācija. Ja vērtē visu trīs Baltijas valstu iedzīvotāju aktivitātes finanšu tirgos kā ieguldītājiem, mūsu dati uzrāda, ka Latvijā dzīvo vien 15% no šiem Baltijas ieguldītājiem. Interese par ieguldīšanu un pārliecība, ka ilgtermiņā tā vairo, nevis apdraud kapitālu, šobrīd ir neliela. Intereses trūkums saistīts gan ar nepietiekošām zināšanām par to, kā strādā kapitāla tirgus, gan kopējo erudīciju finanšu tēmās. Šis, savukārt, iet roku rokā ar sabiedrības zemo uzticēšanos, kas apgrūtina cilvēku uzrunāšanu un šo jautājumu skaidrošanu.
Tas, kāpēc cilvēki Latvijā neuzticas (piemēram, jaunākie Eirobarometra dati liecina, ka Saeimai un valdībai neuzticas 63% cilvēku1), būtu atsevišķa tēma sabiedrības pētniekiem, taču ir skaidrs, ka sevis neasociēšana ar valsti ir draudīga pazīme ģeopolitiski izaicinošos laikos. Valsts-uzņēmēju-sabiedrības attiecībās valda savstarpējas uzticības trūkums. To var saprast, jo pastāvīgi izskan informācija par neefektīvu saimniekošanu vai sasteigtiem un reaģējošiem lēmumiem. Tas kopumā rada nestabilu iespaidu par valsts ekonomiku un var radīt vēlmi sevi nodalīt no valsts. Arī uzticēšanās bankām droši vien nepiedzīvo savus lielākos augstumus, tāpēc ir grūtāk sasniegt cilvēkus un aicināt ņemt grožos savu finanšu situāciju – rosināt iedziļināties, ko nozīmē investēt un kā raudzīties uz notikumiem ekonomikā.
Ja neuzticamies valstij, valdībai, bankām, nevaram rīkoties izlēmīgi. Ja neuzticamies viens otram, nevaram sadarboties kopīgu interešu vārdā, dibināt uzņēmumus, attīstīties. Tas ietekmē mūsu finanšu situāciju – gan personīgās finanses, gan valsts finansējuma ieguldīšanas efektivitāti un atbildīgumu lēmumu pieņemšanā. Salīdzinoši vājā finanšu pratība kopā ar zemo uzticēšanos padara mūsu sabiedrību par izcilu mērķi krāpnieku aktivitātēm –redzam, ka cilvēki viegli uzticas krāpnieciskiem ātras un vieglas peļņas piedāvājumiem tā vietā, lai mērķtiecīgi vadītu savas finanses paši.
Ko darīt? Viens liels, stratēģisks virziens, kas varētu sākt risināt gan sabiedrības finanšu pratības, gan uzticēšanās, gan ekonomikas izaugsmes jautājumu, ir Latvijas kapitāla tirgus attīstība. Tas palīdzētu pārvarēt Latvijas sabiedrības skepsi pret ieguldīšanu un dotu papildu finansējuma iespējas mūsu uzņēmumiem. Šeit iedvesmojošs ir Islandes pieredzes stāsts, kur pēc iepriekšējās finanšu krīzes, valsts mērķtiecīgi gāja uz savu iedzīvotāju un uzņēmumu iesaisti kapitāla tirgū. Salīdzinājumam, – Latvijā tirgus kapitalizācija pašlaik ir aptuveni 2% no IKP, Lietuvā ap 7%, Igaunijā virs 10%, bet Islandē – virs 60%. Tas nozīmē, ka ļoti daudzi Islandes uzņēmumi tiek tirgoti kapitāla tirgū, un tas paver iedzīvotājiem iespēju iesaistīties savas valsts uzņēmumu veiksmes stāstos, savukārt uzņēmumiem dod jaunas iespējas finansēt attīstību.
Attīstīts kapitāla tirgus ļautu arī mums vairot savu kapitālu ieguldot, jo tie būtu mums labi pazīstami, uzticami vietējie uzņēmumi. Turklāt kapitāla tirgus veicinātu caurspīdīgumu, – uzņēmējiem būtu daudz vairāk jāskaidro sabiedrībai, ko un kāpēc tie dara, bet cilvēki (ieguldītāji) kļūtu valsts ekonomikā daudz iesaistītāki, sekojot līdzi savu ieguldījumu un uzņēmumu attīstības stāstiem. Ir apstiprinājies, ka līdz ar interesi un izpratni vairojas arī vēlme investēt, proti, vietējais kapitāla tirgus daudziem kļūtu par pirmo “skolu” turpmākiem ieguldījumiem, tāpēc uz šo jautājumu būtu jāskatās plašākā kontekstā.
Domājot par iespējamo uzņēmumu virzību uz kapitāla tirgu, būtiski akcentēt, ka pirmajam iespaidam būs ļoti liela nozīme. Jaunam un neiepazītam procesam sākuma izdošanās ir ļoti svarīga, tāpēc kapitāla tirgus attīstīšana jāiesāk ar veiksmīgiem uzņēmumiem. Jādod iespēja ieguldīt uzņēmumos, kuri ir atvērti izaugsmei, ar jauniem, pelnošiem biznesa modeļiem un kuru izaugsme neaprobežojas tikai ar valsts deleģētajiem pakalpojumiem. Ieguldītāju un uzņēmumu veiksme pirmajos darījumos vairos uzticību nākamajiem. Vietējā kapitāla tirgus attīstība nav jautājums par “vai”, bet “kad”. Ļoti ceru jau drīz sadzirdēt atbildi “šogad”. Tas vairos mūsu turību un ekonomikas izaugsmi ilgtermiņā. Savukārt, jo turīgāki būsim, jo vairāk mums būs ko zaudēt – tas nozīmē, ka katram vairāk rūpēs valsts, kopējā ekonomika, sava un sabiedrības noturība.
