Uldis Cērps, Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētājs
* Publikācijas pamatā ir U. Cērpa priekšlasījums Publisko tiesību institūta rīkotajā konstitucionālo tiesību 22. seminārā Latvijas Universitātes konferenču centrā Ratniekos 2026.gada 20.jūlijā. Tā publicēta portālā juristavards.lv 2026. gada 7. augustā.
Valsts veiksmīga ekonomiskā attīstība ir atkarīga no tiesiskās vides. Tiesiskā vide ietekmē patērētāju un uzņēmumu uzvedību ar ‘spēles noteikumu’ vai – ekonomistu valodā runājot – ‘institūciju’ starpniecību. Institūcijas un to ietekme uz ekonomisko izaugsmi ir šīs runas centrālā tēma. Svarīgāka par tiesisko vidi, kas izveidota ‘uz papīra’1, ir tās faktiskā darbība un spēja piemēroties mainīgajiem apstākļiem.
Protams, ka tiesiskā vide nav vienīgais faktors, kas veicina ekonomisko izaugsmi, jo to ietekmē arī citi faktori: dabas un cilvēkresursu pieejamība un kvalitāte, ģeogrāfiskais izvietojums, tehnoloģiskā attīstība un kultūra2.
Tiesiskās vides kvalitāti lielā mērā nosaka tas, kā tiek pārvaldīta valsts. Ietekmīgie ekonomisti Andrejs Šleifers un Roberts Višnijs 1998. gadā publicēja grāmatu “Grābjošā roka: valdību pataloģijas un to ārstēšana”3, kurā tie identificēja trīs modeļus valsts lomai ekonomikā: “neredzamā roka”, “grābjošā roka” un “palīdzošā roka”.
“Neredzamās rokas” modelī regulējums ir minimāls un uzņēmēji darbojas paredzamā, noteikumos balstītā vidē. Valsts šajā modelī darbojas pēc Fridriha Hajeka un Čikāgas skolas receptes. Šādu valsti labi raksturo Margaritas Tečeres teiktais, ka viņu neinteresē, cik efektīva ir valsts pārvalde, kamēr tā ir maza.4
”Grābjošās rokas” modelī politiķi un birokrāti izmanto varu savu privāto mērķu sasniegšanai. Šādā valstī visus lēmumus motivē lēmumu pieņēmēju politiskā un personīgā labuma gūšana, statusa vairošana un varas audzēšana.
Trešais ir “palīdzošās rokas” modelis, kas paredz visaptverošu valsts iejaukšanos ekonomikā, atbalstot gan iedzīvotājus, gan uzņēmumus, un parasti ir saistīts ar lieliem valsts izdevumiem. Viena no tā iezīmēm ir industriālā politika – politiski mērķēts atbalsts noteiktām nozarēm, un kas kļūst arvien populārāka attīstīto valstu vidū.5 Latvijā spilgts piemērs ir lauksaimniecība, kur tiešajos maksājumos no 2023. līdz 2027. gadam no Eiropas Komisijas budžeta paredzēti 2,4 miljardi eiro.6
Lieki teikt, ka šie trīs modeļi reti kad eksistē tīrā formā, bet visbiežāk tiek savstarpēji pārklājas. Īrija un Malta, piemēram, ir salīdzinoši tuvas “neredzamās rokas” modelim, savukārt Somija, Francija un Austrija – “palīdzošās rokas” modelim. Krievija ir spilgts “grābjošās rokas” valsts piemērs.
No institucionālās teorijas viedokļa šiem modeļiem ir atšķirīga ietekme uz ekonomisko attīstību. “Neredzamās rokas” modelis aizsargā īpašuma tiesības, bet valsts kas darbojas saskaņā ar “grābjošās rokas” principiem īpašuma tiesības pakļauj politiskās varas interesēm. Tie, kas nav gatavi spēlēt pēc šiem noteikumiem, riskē zaudēt līgumus, īpašumu, kapitāla daļas, amatus un dažkārt arī dzīvību. Labu ilustrāciju savā grāmatā sniedz Bils Brouders, stāstot par savu aktīvu zaudēšanu Krievijā un sava kolēģa, nodokļu eksperta Sergeja Magņicka, nāvi.7
Lai varētu izskaidrot, ar kādu mehānismu palīdzību šie trīs dažādie valsts veidi ietekmē tautsaimniecību, mums ir jāņem palīgā institucionālā teoriju, par kuru 2025. gadā Nobela prēmiju ekonomikā saņēma Džeimss Robinsons, Saimons Džonsons un Dārons Acemoglu.8 Viņi specifiski interesējās par to, kā dažādas institūcijas tiek veidotas, un kā tās ietekmē ekonomisko izaugsmi un nāciju turīgumu.
Saskaņā ar institucionālo teoriju ekonomisko attīstību veicina tādas institūcijas, kas aizsargā īpašuma tiesības, nodrošina tiesiskumu un rada priekšnoteikumus inovācijām. Tipisks piemērs šādai institūcijai ir īpašuma tiesības, kurām ir jābūt skaidrām, neapstrīdamām un aizsargātām ar likumu. Respektīvi, to ierobežošana iespējama tika likumā noteiktajos gadījumos, un tam ir jānotiek sabiedrības interesēs un likumā paredzētajā kārtībā.
Taču ne visas institūcijas ir ekonomisko attīstību veicinošas. Korupcija ir piemērs institūcijai ar pretēju ietekmi — tā padara spēles noteikumus neprognozējamus un kropļo konkurenci, it īpaši sistēmiskā līmenī. Ja uzņēmums, maksājot kukuļus, iegūst priekšrocības valsts vai pašvaldību iepirkumos, godprātīgiem konkurentiem kļūst grūti vai pat neiespējami sacensties.
Korupcija arī rada ļoti augstas “transakciju izmaksas”.9 Ekonomika zaudē ne tikai no tā, ka kukuļu izmaksas tiek iekļautas gala cenā, bet arī no tā, ka cenas sadārdzina ierobežotā konkurence un biznesam nelabvēlīgā vide. Augstākas transakciju izmaksas neizbēgami noved pie mazāka darījumu skaita, un līdz ar to pie zemākas ekonomiskās aktivitātes.
101998.gadā, kad tika publicēts pirmais mērījums kas iekļāva Latviju, mēs bijām 71.vietā no 85, dalot to ar Pakistānu bet atpaliekot no Ukrainas. Kopš tā laika ir panākts pamatīgs progress. Korupcijas uztveres indeksā Latvija ir ievērojami uzlabojusi tās relatīvo pozīciju, taču mēs joprojām esam 37.vietā pasaulē (no aptaujātajām 182). Tas nozīmē, ka pasaulē ir 36 valstis, kas Latviju apsteidz un piedāvā no korupcijas tīrāku vidi.
Es neiedziļināšos korupcijas cēloņos un simptomos, kuri šajā auditorijā ir labi zināmi, tomēr gribu uzsvērt, ka šāds Latvijas relatīvais pozicionējums liecina, ka korupcija joprojām ir viena no institūcijām, no kuras mēs pilnībā neesam spējuši tikt vaļā. Tā turpina ietekmēt ekonomiskos procesus, kropļojot konkurenci, atbaidot ārvalstu investorus un graujot ticību valsts varai. Tas arī izskaidro to, kāpēc daudziem, skatoties Dailes teātrī izrādes “Rīkojums numur 2” pēdējo ainu, kuras atziņu varētu raksturot ar vārdiem “cik labi, ka nekas tāds pie mums vairs nevar notikt”, uz sejas parādījās skeptisks smaids.
Nākamā institūcija, ko varam apskatīt, ir valsts spēja nodrošināt komerclīgumu izpildi un strīdu ātru, taisnīgu izšķiršanu. Institucionālajā teorijā to atzīmē ar terminu “līgumu aizsardzības nodrošināšana” (contract enforcement”). 11
No ekonomista perspektīvas, svarīgi, lai spēles noteikumu ievērošana tiktu efektīvi kontrolēta, prettiesiski lēmumi – savlaicīgi atcelti, un kriminālpārkāpumu gadījumā vainīgie – ātri identificēti un saukti pie atbildības. Ne uzņēmumiem, ne iedzīvotājiem nevajadzētu gadiem dzīvot neziņā, gaidot galīgo nolēmumu. Mazāk svarīgi ir tas, kura institūcija kļūdu novērš; būtiski, lai tas notiktu tiesiski un saprātīgā termiņā.
Salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm Latvijas tiesu sistēma darbojas samērā ātri. Pēc lietu izskatīšanas ilguma visās tiesu instancēs Latvija ieņem devīto vietu12 civillietās un saimnieciskās lietās, taču administratīvās lietās – sestā efektīvākā. Taču uzņēmumu vērtējumā par to, cik efektīvi likumi un tiesa aizsargā viņu investīcijas, Latvija ir tikai 23. vietā Eiropas Savienībā, jeb piektajā vietā no beigām, apsteidzot tikai Grieķiju, Poliju, Kipru un Slovākiju. Kā izskaidrot šo plaisu starp ātru tiesvedību un zemu uzņēmēju uzticēšanos?
Daļa izskaidrojuma meklējama politiskajā sistēmā – likumi jeb ekonomistu valodā runājot “spēles noteikumi” mainās pārlieku bieži. Uzņēmējus satrauc gan pārāk biežas spēles noteikumu izmaiņas, gan neprognozējama un nepietiekami caurskatāma valsts iestāžu rīcība. Šādi lēmumi nereti tiek pieņemti bez pietiekamas analīzes, tādējādi mazinot uzņēmēju uzticēšanos tiesiskajai videi.
Kā piemēru varu minēt, MK 2025. gada 5. augusta rīkojumu nr. 457 par ārkārtas situācijas izsludināšanu pamatojas uz Lauksaimniecības ministrijas sagatavotu anotāciju, kura nesatur nevienu(!) aprēķinu par lietavu ietekmi un lauksamniecības nozari.
Uzņēmējus satrauc arī tiesvedības kvalitāte un efektivitāte, tiesu neatkarība un grūtības saņemt atbilstošu kompensāciju, ja kaut kas noiet greizi. Šīs bažas sasaucas arī ar pašu tiesnešu vērtējumu. Latvija ir starp tām Eiropas Savienības valstīm, kur salīdzinoši liela tiesnešu daļa saskata risku, ka lietu sadale varētu neatbilst iedibinātās prakses principiem.
Kritiski tiek vērtēta Konkurences padomes neatkarība – šajā rādītājā Latvijai ir septītais zemākais rādītājs Eiropas Savienībā. Tie ir tikai daži piemēri tam, kādās jomās būtu nepieciešami uzlabojumi, lai pastiprinātu līgumu aizsardzības nodrošināšanas iespējas, tādejādi stiprinot vienu no ekonomisko attīstību veicinošām institūcijām.
Ņemot vērā iepriekš teikto, aicinu paskatīties, kā mainījusies valsts loma un tiesiskā vide pēdējo 35 gadu laikā Latvijā.
Atgūstot neatkarību 1991. gadā, ekonomiskās reformas lielā mērā balstījās “neredzamās rokas” modelī. To noteica ne tikai ideoloģiski apsvērumi, bet arī praktiska nepieciešamība: valstij nebija pietiekamas nodokļu bāzes, lai tā varētu atļauties “palīdzošās rokas” modeli. Paralēli tam darbojās arī “grābjošās rokas” modelis, ko vislabāk raksturoja 1990. gadu privatizācija. Tā ļāva atsevišķām ar politisko un administratīvo varu saistītām personām īsā laikā iegūt ievērojamus īpašumus un ekonomisko ietekmi.
Pārejā no centrālās plānošanas sistēmas uz tirgus ekonomiku bija sāpīga, taču īsā laikā tika izveidotas visas kapitālisma ekonomikai nepieciešamās institūcijas… nu, vismaz “uz papīra”. Kā pozitīvu piemēru var minēt īpašuma tiesību atjaunošanu nekustamajiem īpašumiem, kas iedzīvotājiem tika atņemti pēc 1940. gada okupācijas, kā arī mājokļu privatizāciju. Tās rezultātā Latvija šobrīd ierindojas to astoņu valstu vidū, kur ir vislielākais mājokļu privātīpašuma īpatsvars Eiropas Savienībā (87,3%).13 Savukārt īpašuma tiesības negatīvi ietekmēja tajā laikā valdošā hiperinflācija, plaši izplatītais rekets, vājā tiesu vara un korumpētās tiesībsargājošās institūcijas. Tas nozīmēja, ka valsts nespēja atbilstoši nodrošināt vienu no svarīgākajām institūcijām – īpašuma tiesību aizsardzību un līgumu izpildi un aizsardzību (enforcement). Tiem, kuri šo laiku nav pieredzējuši, bet kuriem ir stipri nervi un vēlme papildināt krievu valodas ekspresīvās leksikas krājumu, varu ieteikt režisora Oskara Rupenheita filmu “Tumšzilais evaņģēlijs”.
Latvijas politiskā elite deviņdesmitajos gados deva priekšroku tirgus liberalizācijai un ierobežotai valsts lomai. Šajā periodā Latvijas valsts pakāpeniski nostiprinājās, un strauji auga arī Latvijas tautsaimniecība. Tās dzinējspēki sakņojās gan Latvijas dabas bagātību apguvē – primāri kokrūpniecībā, gan arī Latvijas ģeogrāfiskā novietojuma potenciāla izmantošanā, kas sevī ietvēra ostu un dzelzceļa pakalpojumu un dabas resursu tranzītu.
Tolaik bija populāri un pat politiski korekti runāt par Latviju kā tiltu starp Rietumiem un Krieviju. Latvija kļuva arī par reģionālu finanšu centru, apkalpojot galvenokārt Krievijas un ex-PSRS rezidentu naudu.
Augot ekonomikai un budžeta ieņēmumiem, pamazām veidojās fiskālie priekšnoteikumi pārejai uz “palīdzošās rokas” valsti. Vienlaikus pakāpeniski mazinājās “grābjošās rokas” ietekme, kaut arī liela apmēra korupcija turpinājās lielāko daļu no atjaunotās Latvijas pastāvēšanas gadiem. Latvijas Sabiedriskais medijs 2018. gadā publicēja savdabīgu topu, kura nosaukums vien labi raksturo situāciju: “12 skaļākie korupcijas skandāli Rīgas pašvaldībā”.14
Ja arī īpašuma tiesības ne vienmēr tika iegūtas veidā, ko no šodienas skatupunkta varētu uzskatīt par godīgu, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu laikā izveidojās jauna īpašnieku “šķira” . Tā bija ieinteresēta savu īpašuma tiesību aizsardzībā un tādējādi veicināja pieprasījumu pēc funkcionējošas tiesu sistēmas un tiesiskas valsts.
Pāreju uz “palīdzošās rokas” valsti veicināja arī iestāšanās Eiropas Savienībā, kas pavēra pieeju nozīmīgiem Eiropas Savienības fondiem un tiešajiem maksājumiem.
Šīs palīdzības apmēru labi ilustrē 2026. gada valsts budžets. No gandrīz 18 miljardiem eiro kopējo izdevumu aptuveni 2,7 miljardi jeb 15% paredzēti ES politiku instrumentu un citas ārvalstu finanšu palīdzības finansētiem vai līdzfinansētiem projektiem.15 Vienlaikus uzņēmējdarbības atbalstam mēs tērējam ievērojamu daļu pašu nodokļu ieņēmumu. Minēšu pāris piemērus, lai būtu saprotami šīs “palīdzošās rokas” apjomi…
Šādus piemērus varētu minēt daudz. Visi šie atbalsti tiek izsniegti no publiskiem līdzekļiem, un to saņēmēji ir privāti uzņēmumi.
Otra “palīdzošās rokas” iezīme Latvijā materializējas lielā valsts uzņēmumu īpatsvarā.
Faktiski diskusija par valsts lomu ekonomikā pēdējo 30 gadu laikā ir nobīdījusies no tirgus ekonomiku atbalstošu institūciju veidošanas uz privāto uzņēmēju finansēšanu no valsts līdzekļiem. Ar “valsts atbalstu” arvien biežāk saprotam nevis skaidrus un paredzamus spēles noteikumus, bet gan subsīdijas, grantus un citus finanšu instrumentus uzņēmumiem.
To varētu dēvēt par sava veida “grantu ekonomiku” – pārdales sistēmu, kurā valsts atbalsta ne tikai mazāk aizsargātos sabiedrības dalībniekus, bet ievērojamus līdzekļus novirza tieši stiprākiem sabiedrības dalībniekiem – eksportētājiem, inovatoriem, uzņēmumiem ar augstu pievienoto vērtību, valsts uzņēmumiem. Tā kā šādu lielu un veiksmīgu atbalstāmo uzņēmumu objektīvi ir daudz, nav pārsteigums, ka arvien grūtāk ir novilkt sarkanās līnijas starp to, kas ir atbalstāms, un kas nav.20
“Atbalstošās rokas” ekonomika nav unikāli Latvijas fenomens — tā ir daļa no plašākas Eiropas tendences. Eiropas Savienības valsts atbalsta regulējums piedzīvo dubultu evolūciju: iekšēji tas arvien vairāk pieļauj rūpniecības politiku caur tādiem instrumentiem kā kopīgas Eiropas intereses projekti. 2024. gadā vien ES dalībvalstu piešķirtais valsts atbalsts sasniedza aptuveni 168 miljardus eiro vai aptuveni 1 procentu no ES iekšzemes kopprodukta, būtiski pārsniedzot tiešo ES budžetu līdzīgiem mērķiem.21
Ko nozīmē šī transformācija no “neredzamās rokas” valsti uz “palīdzošās rokas” valsti? Kādi ir ieguvumi, un kādi ir problemātiskie aspekti?
Viena izteikta priekšrocība ir tā, ka grāntu ekonomika pēc būtības stimulē pieprasījumu ekonomikā. Tā ir tipiska Keina ekonomika.22 Otra priekšrocība ir tā, ka tā veicina privātā kapitāla uzkrāšanos tiem uzņēmējiem, kuri zina, kā šos grantus iegūt. No tā iegūst arī sabiedrība kopumā, jo uzņēmējiem rodas vairāk līdzekļu gan personiskajam patēriņam, gan produktīvām investīcijām, kas rada jaunas darbvietas un veicina ekonomisko izaugsmi.. Attiecībā uz lielajiem investīciju projektiem, šis valsts atbalsts bieži palīdz realizēt šos projektus tieši Latvijā, jo Latvija bieži konkurē ar citām valstīm, kuras piedāvā līdzīgus atbalsta instrumentus.23
Taču “palīdzošajai rokai” ir arī ēnas puse — tā ir dārga. Pēdējais gads, kad Latvijai bija budžeta pārpalikums, bija 201X. gads. Kopš tā laika valsts budžets deviņus gadus (PĀRBAUDĪT) pēc kārtas noslēgts ar deficītu, un arī 2026. gadā paredzēts 3,0% (no IKP) deficīts. Tā rezultātā valsts parāds turpina augt un šogad varētu sasniegt aptuveni 47.9% no IKP.24
Vienlaikus saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda bāzes scenāriju to nespēs izdarīt līdz 2034.gadam (šis gads ir prognožu galējais horizonts).25 Tam, protams, ir bijuši objektīvi iemesli — pandēmija, enerģētikas krīze un nepieciešamība būtiski palielināt aizsardzības izdevumus. Tomēr tas nemaina pamatjautājumu: cik ilgi valsts var paplašināt atbalstu, finansējot to ar aizvien lielāku parādu?
Ekonomikas teorijas klasiķi jau pirms desmitgadēm brīdināja par šāda veida valstsintervences neizbēgamajām sekām. Gordons Talloks jau 1967. gadā26 parādīja, ka subsīdiju un privilēģiju radīšana rada arī veselu jaunu resursu izmaksas kategoriju — konkurenci par piekļuvi šīm privilēģijām. Ja valsts piedāvā grāntus, dotācijas vai nodokļu atlaides, uzņēmumi sāk tērēt naudu, laiku un pūles nevis produktu vai pakalpojumu uzlabošanā, bet lobēšanā, pieteikumu rakstīšanā un profesionālo sakaru veidošanā ar ierēdņiem un politiķiem. Anna Krīgere savā 1974. gadā rakstā27 šo parādību nosauca par rentes meklēšanu un parādīja, ka jaunattīstības valstīs tā var sasniegt lielu daļu no iekšzemes kopprodukta.
Džeimss Bjūkenens un publiskās izvēles teorija (public choice theory) izaicināja pašu pieņēmumu, ka valsts intervence spēj labot tirgus nepilnības, neradot jaunas problēmas.28 Šī teorija pēta politiķu un ierēdņu stimulus tieši tāpat kā ekonomisti pēta patērētāju un ražotāju stimulus — un secinājums ir drūms: uzņēmumi, kuri no atbalsta iegūst koncentrētu un ievērojamu labumu, būs daudz vairāk motivēti par to cīnīties nekā lielais nodokļu maksātāju kopums, kurā izmaksas ir izkliedētas un katra cilvēka individuālais zaudējums ir salīdzinoši neliels.. Tas nozīmē, ka pat vislabāko nodomu vadīta atbalsta sistēma sistemātiski neizbēgami pārvēršanas par politiski ietekmīgāko, nevis efektīvāko uzņēmumu atbalstītāju.
Atcerēsimies Šleifera brīdinājumu – birokrāti un politiķi var runāt par uzņēmējdarbības atbalstu “palīdzošās rokas” labākajās tradīcijās, taču vājas kontroles apstākļos faktiskā rīcība bieži novirzās no deklarētajiem mērķiem. Ja to attiecinām uz Latviju —nav pārliecības, ka simtiem atbalsta programmu, ko administrē dažādas ministrijas, aģentūras un valsts uzņēmumi, veido kaut ko līdzīgu vienotai stratēģijai. Drīzāk tā ir fragmentēta pārdale, kuras galvenais organizējošais princips ir ES fondu apguves termiņi un apjomi, nevis skaidra ekonomiskā loģika.
Es neapgalvoju, ka atgriešanās pie tīras “neredzamās rokas” ir vēlama vai iespējama. Bet ir jāatzīst paradokss — atsakoties no viena galēja modeļa, Latvija nav atradusi līdzsvarotu un noteikumos balstītu vidusceļu. Tā vietā arvien lielāka publisko līdzekļu daļa tiek pārdalīta ar individuālām atbalsta programmām, nevis ieguldīta vienotas, paredzamas un visiem vienādi pieejamas tiesiskās vides stiprināšanā.
Ko nozīmē šī transformācija praktiski? Tā nozīmē, ka Latvijas uzņēmumam šodien bieži vien ir svarīgāk pareizi uzrakstīt projekta pieteikumu Eiropas Savienības fondu programmai nekā pilnveidot savu produktu. Tā nozīmē, ka par panākumu kritēriju kļūst nevis spēja vislabāk apkalpot klientu, bet gan spēja piesaistīt juridiskos un konsultāciju resursus atbalsta saņemšanai.. Tas palielina atkarību no ārēja, un laika ierobežota finansējuma, nevis veicina ilgtspējīgu un pašpietiekamu konkurētspēju.
Tā rada institucionālu vidi, kurā favorītisma riski, par kuriem brīdina gan Šleifera “grābjošās rokas” modelis, gan Talloka un Krīgeres rentes meklēšanas teorijas, kļūst arvien reālāki. Ne jau tāpēc, ka Latvijas ierēdņi vai politiķi būtu negodīgāki nekā citās valstīs, bet tāpēc, ka pati sistēmas arhitektūra rada šādus stimulus.
1990. gadu sākumā Latvija izdarīja drosmīgu, sāpīgu, bet skaidru izvēli — likt pamatus tiesiskai videi, kurā valsts nosaka vienotus un paredzamus noteikumus, ļaujot tirgus dalībniekiem konkurēt brīvi. Trīsdesmit gadu laikā šis modelis pakāpeniski, gandrīz nemanāmi, ir transformējies modelī, kurā valsts — nu jau ar Eiropas Savienības naudas un pašas Latvijas valsts budžeta starpniecību — arvien aktīvāk un arvien lielākā apmērā izvēlas uzvarētājus un zaudētājus caur mērķētām atbalsta programmām. Šī nav nedz nejaušība, nedz ļaunprātība — tā ir loģiska, pat saprotama reakcija uz reāliem tirgus un starpvalstu konkurences izaicinājumiem. Taču ekonomikas vēsture un teorija mums māca, ka plaša līdzekļu pārdale rada rentes meklēšanas dinamiku, kas var vājināt tieši to konkurētspēju, kuru ar šo atbalstu cenšamies veicināt.
Ja mēs vēlamies, lai Latvijas tiesiskā vide kalpotu uzņēmējdarbības attīstībai — nevis administratīvai izveicībai fondu apguvē —, mums no jauna jāvērtē līdzsvars. Cik lielai budžeta un ES fondu daļai vajadzētu plūst caur diskrecionārām atbalsta programmām, un cik— caur vienkāršu, stabilu, visiem saprotamu spēles noteikumu (likumu) un zemu nodokļu vidi.
“Neredzamā roka” nebija ideāla. Bet “palīdzošā roka”, kas nezina, kur apstāties, rada riskus budžeta ilgtspējai, un biznesa videi. Prieks, ka pirmo no šiem riskiem skaidri apzinās Andra Kulberga valdība.
Aicinu meklēt labāku līdzsvaru starp “neredzamo” un “palīdzošo” roku!
