Viedokļa rakstu sniedz bankas Citadele valdes priekšsēdētāja un vadītāja Rūta Ežerskiene

Pēdējie mēneši Latvijā ir atgādinājuši, ka noturība krīzes situācijās nav abstrakts jēdziens. Augusta vētra un pēdējā laika kiberdrošības incidenti bija īsts pārbaudījums gan valsts institūcijām un uzņēmumiem, gan pašiem iedzīvotājiem, liekot uzdot būtiskus jautājumus. Cik gatavi esam brīdī, kad ierastā ikdiena pēkšņi tiek izjaukta? Un kurš ir atbildīgs par gatavību krīzēm? 

Atbilde nav vienkārša. Noturība ir kopīga atbildība, kas balstās uz valsts institūciju, uzņēmumu un iedzīvotāju spēju darboties kā vienotai, savstarpēji saistītai sistēmai. Tomēr atbildības sadalījums atšķiras atkarībā no krīzes veida. 

Šī gada augusta vētra smagi skāra visu reģionu. Tā bija spēcīgākā kopš 2005. gada, uz vairākām dienām miljoniem cilvēku traucējot elektroapgādi un mobilos sakarus. Tomēr finanšu sektors šajā periodā kopumā apliecināja augstu noturību. Klienti bez pārtraukumiem varēja veikt maksājumus un izmantot maksājumu kartes, lai gan daļai tirgotāju elektroapgādes traucējumu dēļ radās darbības sarežģījumi. 

Šajā laikā Citadeles bankas datu centrus, maksājumu sistēmas un citu kritisko IT infrastruktūru vētra neietekmēja, klientu apkalpošanai turpinoties bez būtiskiem ierobežojumiem. Turklāt Latvijā ir izveidots kritisko bankomātu tīkls, kam krīzes situācijās tiek nodrošināts prioritārs atbalsts. Tas ir būtisks finanšu sektora gatavības elements, kas palīdz nodrošināt nepārtrauktu piekļuvi svarīgākajiem finanšu pakalpojumiem arī ārkārtas apstākļos. 

Vai noturība pret kiberdraudiem sākas pirms incidenta? 

Vienlaikus šis gads izgaismoja būtisku atšķirību starp fiziskiem un digitāliem apdraudējumiem. Cilvēki parasti zina, kā rīkoties, ja gaidāma vētra, – iepriekš uzlādēt telefonus, sagatavot ūdens krājumus, parūpēties par skaidras naudas rezervēm un sekot atbildīgo institūciju norādījumiem. Savukārt šī gada incidenti Latvijas valsts mežos un Ceļu satiksmes drošības direkcijā, kā arī Lietuvas Valsts reģistru centrā, kur tika kompromitēti aptuveni 600 000 nekustamo īpašumu un juridisko personu ierakstu, parādīja, cik atšķirīgi darbojas datu drošības pārkāpumi. 

Kad šādi gadījumi nonāk sabiedrības uzmanības centrā, indivīds bieži vairs nevar neko mainīt, jo visi būtiskie lēmumi ir pieņemti, jau krietni pirms informācija sasniedz ziņas. Tāpēc kiberdrošības jomā ievērojami lielāka atbildības daļa gulstas uz institūcijām un organizācijām, kurām uzticēti sabiedrības dati. 

Piemēram, bankas nepārtraukti testē savas sistēmas, stiprina drošības kontroles, izmanto modernas tehnoloģijas, tostarp mākslīgā intelekta risinājumus, un regulāri pilnveido darbinieku zināšanas, lai tie spētu atpazīt jaunus apdraudējumus un atbilstoši reaģēt. Mērķis nav tikai reaģēt uz incidentiem, kad tie jau notikuši, bet gan laikus novērst to iespējamību un mazināt potenciālo ietekmi. Turklāt šāda preventīva pieeja sniedzas ārpus atsevišķu institūciju robežām. Bankas cieši sadarbojas ar tehnoloģiju pakalpojumu sniedzējiem, kritiski svarīgiem partneriem un valsts iestādēm, lai stiprinātu visa finanšu sektora un plašākas finanšu ekosistēmas noturību. 

Noturība rodas, kad ir gatavība visos līmeņos 

Runājot par gatavību krīzēm, noturību nepieciešams vērtēt trīs līmeņos – valsts, institūciju un mājsaimniecību līmenī. Tieši krīzes situācijās kļūst redzams, cik spēcīga ir noturības ekosistēma un cik efektīvi savstarpēji saistīti dalībnieki spēj koordinēti reaģēt un pielāgoties jauniem riskiem. 

Valsts līmenī Latvija bija starp pirmajām Eiropas Savienības valstīm, kas Tīklu un informācijas sistēmu drošības direktīvas (NIS2) prasības iestrādāja Nacionālās kiberdrošības likumā. Tomēr nesenie incidenti parādīja, ka regulējuma esamība pati par sevi negarantē drošību. Galvenā mācība nav nepieciešamība radīt arvien jaunus noteikumus, bet gan nodrošināt efektīvu esošo prasību ievērošanu un regulāru to izpildes kontroli. Būtu jāizvērtē arī tas, cik plašu vēsturisko datu apjomu institūcijām patiešām nepieciešams uzglabāt. 

Savukārt institūciju līmenī noturība ir nepārtraukts process, nevis vienreizējs projekts. Finanšu sektors darbojas stingrā regulatīvā vidē, kurā ietilpst Eiropas Savienības Digitālās darbības noturības akts (DORA), nacionālās kiberdrošības prasības un Latvijas Bankas uzraudzības standarti. Taču īstā gatavība sākas tur, kur beidzas dokumenti un sākas regulāri praktiski vingrinājumi. 

Piemēram, šogad kopā ar CIREN ekspertiem Citadele pārskatīja un pilnveidoja darbības nepārtrauktības plānus, testējot tos dažādos krīžu un stresa scenārijos. Tomēr organizācijas spēju pārvarēt krīzi nosaka ne tikai procedūras un tehnoloģijas, bet arī cilvēki. Darbinieki spēj pārliecinoši rīkoties stresa apstākļos tikai tad, ja uzticas pieņemtajiem lēmumiem, saņem skaidru komunikāciju un redz konsekventu rīcību no vadības puses. Krīzes situācijās cilvēki informāciju uztver īpaši jūtīgi un bieži ir ievainojamāki nekā ikdienā, tādēļ līderu rīcībai un komunikācijai ir izšķiroša nozīme. Secinājums ir vienkāršs – noturība ir prasme, kas nepārtraukti jāattīsta un jātrenē. 

Tikmēr mājsaimniecību līmenī aina ir nevienmērīgāka. Gatavība vētrai bieži ir sasniedzama ar dažiem praktiskiem soļiem, piemēram, ārējo bateriju, ūdens un pārtikas rezervēm, radio un nelielu skaidras naudas apjomu, lai segtu pirmās nepieciešamības preces. Savukārt gatavība kiberdraudiem prasa pastāvīgu modrību, un ne visiem tam pietiek laika vai zināšanu. 

Līdzīga situācija vērojama arī mājsaimniecību finanšu noturības ziņā. Daļa iedzīvotāju mērķtiecīgi veido uzkrājumus un gatavojas neparedzētiem notikumiem, savukārt citiem finanšu rezervju nav. Nenoteiktības apstākļos svarīgi atrast līdzsvaru starp piesardzību un ikdienas vajadzībām, jo gan nepietiekami uzkrājumi, gan ilgstoša svarīgu finanšu lēmumu atlikšana var mazināt mājsaimniecību spēju veiksmīgi pārvarēt nākamos satricinājumus. 

Kur satiekas personīgā un institucionālā atbildība? 

Gatavība krīzēm darbojas tikai tad, ja noturīga ir visa sistēma kopumā, jo kritiskā infrastruktūra ir savstarpēji cieši saistīta. Ja tiek traucēta elektroapgāde, pēc laika var tikt ietekmēti arī mobilo sakaru tīkli. Savukārt bez sakariem iedzīvotāji nevar piekļūt digitālajiem pakalpojumiem neatkarīgi no tā, cik droši un nepārtraukti turpina darboties banku sistēmas. Tas atgādina vienkāršu patiesību – sabiedrības noturība ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. 

Arī līderībai šādos brīžos ir liela nozīme. Patiesa līderība krīzes laikā izpaužas spējā uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus nenoteiktības apstākļos un nodrošināt, ka ikviens zina savu lomu brīdī, kad tas ir visvairāk nepieciešams. 

Institūciju atbildība ir nodrošināt kritiski svarīgu pakalpojumu nepārtrauktu darbību, stiprināt savas sistēmas un sniegt sabiedrībai skaidru un uzticamu informāciju. Savukārt ikvienam iedzīvotājam ir sava, ne mazāk svarīga atbildība – zināt, kā rīkoties krīzes situācijā, un regulāri sev uzdot vienkāršu jautājumu: cik gatavs esmu pirmajām 72 krīzes stundām? Vai man ir ūdens un pārtikas rezerves, neliels skaidras naudas uzkrājums, alternatīvs saziņas veids un plāns gadījumam, ja uz laiku nav pieejama elektrība vai sakari? 

Dažkārt noturība sākas ar viena cilvēka spēju patstāvīgi pieņemt lēmumus un rīkoties vēl pirms palīdzības saņemšanas. Taču, riskiem kļūstot sarežģītākiem, arvien lielāka atbildība gulstas arī uz institūcijām. Tām ir ne tikai jāstiprina sava gatavība, bet arī jāapliecina tas, ko Baltijas un Ziemeļvalstu reģions jau ne reizi vien ir pierādījis, – nopietni pārbaudījumi var padarīt sabiedrību vēl noturīgāku un spēcīgāku nekā iepriekš.