2024. gads ir sācies pretrunīgi – no vienas puses ir cerīgs skats uz ekonomikas attīstības iespējām, no otras – drošības situācija pasaulē turpina pasliktināties un rada neskaidrības. Ir virkne nosacījumu, lai šogad tiktu ielikti stipri pamati izaugsmei nākamgad, taču jāatceras, ka 2024. ir super–vēlēšanu laiks, tāpēc daudzi nozīmīgi jautājumi izšķirsies pēc vēlētāju balsojumiem, – pasaules un Baltijas ekonomikas apskatā “Nordic Outlook” norāda SEB bankas ekonomisti.
1. februārī plkst. 10.00 tiešraidē aicinām pievienoties SEB bankas ekonomistam Dainim Gašpuitim un Finanšu tirgus pārvaldes vadītājam Andrim Lāriņam, kuri analizēs ekonomikas pieauguma izredzes, inflācijas dinamiku un procentu likmju samazināšanas iespējas.
Runājot par cerīgām pazīmēm ekonomikā, vispirms jānorāda uz sarūkošo inflāciju, kas stiprina likmju samazināšanas iespēju. Lai arī 2024. gadā ekonomikas izaugsme būs vārga, it īpaši Eiropā, un vājināsies arī situācija darba tirgū, šogad veidosies labi atveseļošanās nosacījumi 2025. gadam. Visticamāk, pirmie procentu likmju samazinājumi varētu sākt īstenoties šī gada 2. ceturksnī. Inflācijas pazemināšanās uzlabos reālo mājsaimniecību pirktspēju. Pozitīvākas perspektīvas atbalstīs t.s. “riska apetīti” un globālos akciju tirgus, vienlaikus stimulējot patēriņu un investīcijas.
Vēl viena laba ziņa – noturīgu izaugsmi var vērot ASV. Paredzams, ka 2024. gadā ASV ekonomikas izaugsme palēnināsies līdz 1,6%, bet eirozonas ekonomika šogad varētu pieaugt par 0,5%. Sarežģītā situācijā ir Vācijas ekonomika, – to bremzē vājš globālais pieprasījums apvienojumā ar augstām enerģijas cenām un ierobežojošu fiskālo politiku. Tāpēc, visticamāk, Vācija šogad stagnēs, neuzrādot ne pieaugumu, ne kritumu. Savukārt Ķīna cīnās, lai palielinātu pieprasījumu, jo mājsaimniecības palielina uzkrājumus, bet problēmas nekustamā īpašuma sektorā turpinās un ģeopolitiskā spriedze ietekmē globālo tirdzniecību.
Ekonomikas izaugsmes tempu palēnināšanās daudzās valstīs ir bijusi pārsteidzoši viegla, salīdzinot ar citiem pēdējo gadu satricinājumiem un krīzēm. Domājams, ka daudzas valstis spēs panākt t.s. “mīksto piezemēšanos”, izvairoties no dziļas lejupslīdes un strauji augoša bezdarba. Veidojas zināma pretruna ar vēsturiski novēroto, ka augstu inflāciju var ierobežot tikai ar strauju lejupslīdi. Tiesa gan, globālā izaugsme par 3% vai mazāk ir vērtējama kā visai vārgulīga.
Centrālo banku uzceltā augstā procentu likmju siena var izraisīt aizkavētu negatīvu ietekmi uz reālo ekonomiku un finanšu sistēmu. Turklāt, nevar izslēgt inflācijas atgriešanos, un tad likmju samazināšanas prognozes nozīmīgi mainītos.
Inflācija ir būtisks faktors monetārās politikas un procentu likmēm, mājsaimniecību pirktspējai un investīcijām. Lai gan joprojām ir jautājumi par pakalpojumu cenu un algu spiedienu, ir pazīmes, ka inflācija samazinās. Tuvāko mēnešu laikā gan kopējā, gan pamatinflācija sasniegs ASV Federālo rezervju, ECB un Riksbank noteikto mērķi. Tāpēc dažu tuvāko mēnešu laikā centrālās bankas iegūs apstiprinājumu tam, lai lemtu par likmju samazināšanu.
Vājāki ekonomiskie apstākļi un augsts krājumu līmenis ir licis daudziem uzņēmumiem atturēties no cenu celšanas un pielāgot savas ražošanas jaudas. Lai fiksētu pašreizējo cenu dinamiku, uzmanība tiek pievērsta mēneša inflācijai, kas norāda, ka inflācija jau ir tuvu 2%. Uz zemāku inflāciju norāda gan piedāvājuma, gan pieprasījuma puses faktori. Izmaksu pusē sarūk ražotāju cenas, daļēji tāpēc, ka vairumam izejvielu cenas ir samazinājušās un globālās piegādes ķēdes ir normalizējušās. Protams, notikumi Sarkanajā jūrā ir jauns būtisks nenoteiktības faktors, kas var izraisīt īslaicīgus ražošanas traucējumus un “pamodināt” inflāciju. Risku rada arī noturīgs atalgojuma pieauguma temps. Ilgākā termiņā var parādīties jauni inflāciju ietekmējoši spēki. Viens piemērs ir pāreja uz atjaunīgās enerģijas avotiem, kas var izraisīt augstākas un nepastāvīgākas cenas. Līdzīgi ir ar mākslīgā intelekta attīstību, kas var uzlabot produktivitāti un samazināt inflāciju, bet tā ietekme pagaidām ir neskaidra.
Inflācijas uzliesmojuma riskus rada arī ģeopolitiski saasinājumi. 2022. gada enerģijas cenu šoks bija piemērs tam, cik ātri var mainīties ekonomiskie apstākļi. Savukārt, ja iestātos deflācijas posms, caur reālo ienākumu pieaugumu un procentu likmju kritumu tiktu veicināts pieprasījums.
Jāatceras, ka 2024. būs super–vēlēšanu gads, kas var nest lielas izmaiņas pasaules ekonomikā un drošības politikā, kā arī pastiprināt globālo polarizāciju. Valstis, kurās kopā dzīvo vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju – nedaudz virs 4 miljardiem cilvēku – šogad dosies uz vēlēšanām. Tiesa, tikai nedaudz vairāk nekā puse no šīm vēlēšanām tiek uzskatītas par brīvām. Īpaši nozīmīgas, protams, būs prezidenta vēlēšanas ASV.
Naftas un dabasgāzes cenas ir krasi samazinājušās kopš to maksimuma 2022. gada augustā. Neskatoties uz to, pieprasījums pēc gāzes Eiropā joprojām ir par 15% mazāks nekā vēsturiski. Viens izskaidrojums – enerģija joprojām ir dārga un Eiropas izmaksu konkurētspēja tāpēc ir pasliktinājusies. Eiropas augstās enerģijas cenas balstās uz salīdzinoši dārgo gāzi. Papildus tam ir augusi CO2 izmešu cena. Enerģijas izmaksas daudzās citās valstīs balstās uz lētākām oglēm. ASV ir ievērojami zemākas dabasgāzes cenas un vairumā gadījumu uzcenojums vides nodokļu dēļ ir mazāks. Mājsaimniecībām ir grūti mainīt savu enerģijas patēriņu īstermiņā. Bet enerģijas cenu kāpums ir ietekmējis Eiropas uzņēmumus un notur zemu pieprasījumu. Gāzes un naftas prognozes daudz neatšķiras no pašreizējās cenas. Naftas cena 2024.–2025.gadā būs 85–90 ASV dolāri par barelu. Dabasgāzes cena turēsies ap 40 ASV dolāriem par MWh.
Globalizāciju pasaulē nomaina reģionalizācijas un sadrumstalotības tendences. Šo attīstību daļēji veicina vēlme labot iepriekšējās politikas kļūdas un tirgus nepilnības. Taču tas ietver arī skaidrus protekcionisma elementus ar vēlmi veicināt vietējo ražošanu un atgūt valsts kontroli pār industriālo politiku. Šo pārmaiņu ietekme uz kapitāla plūsmām, investīcijām, cenām utt. pagaidām nav skaidra un būs mūsu dienaskārtībā nākamajos gados. Īpaši svarīgi tas ir mazām no eksporta atkarīgām valstīm kā Latvija.
Baltijas ekonomikas šogad piedzīvos pakāpenisku atveseļošanos, ko veicinās mājsaimniecību patēriņš un valdības investīcijas. Savukārt vājš globālais pieprasījums bremzēs eksporta atgūšanos. Labākas izaugsmes izredzes būs pakalpojumu eksportam, kamēr preču eksportā izaugsme atgūsies ilgākā laikā. Darba tirgus īstermiņā nedaudz pasliktināsies un darba samaksas pieauguma tempi palēnināsies. Tomēr inflācijas sarukuma dēļ saglabāsies spēcīgs reālo algu pieaugums.
Galvenie riski – enerģijas cenas un ģeopolitiskā nestabilitāte. Tiešu un netiešu negatīvu ietekmi uz Baltijas ekonomikām turpinās atstāt Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. Lietuvas ekonomika šogad pieaugs par 1,5%, Latvijas par 2%. Sagaidāms, ka izaugsmes atgūšanos virzīs apjomīgas ES fondu investīcijas, kam jāstiprina privātā sektora kapitāla izdevumi un patēriņš. Ja ECB nogaidīs ar procentu likmju pazemināšanu, radīsies šķēršļi fondu ieplūdei ekonomikā un privātā sektora pārliecība būs zemā līmenī, tāpat arī ekonomikas izaugsmes tempi tad būs lēnāki. Inflācija Lietuvā šogad noslīdēs līdz 2%, Latvijā līdz 1,4%. Igaunijā inflācijas palēnināšanos bremzēs nodokļu pieaugums, kā dēļ šogad inflācija būs 3,8%. Igaunijas ekonomika ir nonākusi dziļā recesijā eksporta krituma un zemās mājsaimniecību un uzņēmumu noskaņojuma dēļ. Ņemot vērā joprojām vājās eksporta perspektīvas, Igaunijas IKP 2024. gadā samazināsies vēl par 0,5%.
