Uldis Cērps, Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētājs
Latvijas iedzīvotāji ir izveidojuši ievērojamus uzkrājumus, tomēr liela daļa šo līdzekļu ieguldīti depozītos bankās, nevis ieguldījumos finanšu tirgos. Vienlaikus Baltijas kapitāla tirgus attīstās, it īpaši parādzīmju segmentā, radot jaunas iespējas uzņēmumiem piesaistīt finansējumu un iedzīvotājiem piedalīties ilgtermiņa ekonomikas izaugsmē. Izaicinājums ir šīs abas tendences tuvināt, un nodokļu politikai šajā procesā var būt būtiska loma.
2025. gadā vien Baltijas uzņēmumi ar vietējo obligāciju emisiju starpniecību piesaistīja 1,4 miljardus eiro, kas ir par 42% vairāk nekā iepriekšējā gadā. 1 Beidzot redzam, ka kapitāla tirgus kļūst par uzticamu un nozīmīgu finansējuma avotu Baltijas uzņēmumiem. Tomēr spēcīgam kapitāla tirgum nepietiek tikai ar uzņēmumiem, kas vēlas piesaistīt kapitālu un finanšu starpniekiem, kuri ir gatavi tiem sniegt pakalpojumus. Ir vajadzīgi arī cilvēki – privātpersonas, kuras ir gatavas ieguldīt.
Uzvedības ekonomists Dens Ārielijs (Dan Ariely) savā grāmatā “Behavioral Economics Saved My Dog” uzsver, ka ilgtermiņa domāšana ir mērķtiecīgi jāveicina. Bez atbilstošiem pamudinājumiem jeb tā dēvētajiem bikstiem (angļu val. nudges) cilvēki mēdz atgriezties pie finanšu paradumiem, kas ne vienmēr atbilst viņu ilgtermiņa interesēm. Dažkārt mehānismi, kas ierobežo īstermiņa izvēles iespējas, palīdz cilvēkiem pieturēties pie saviem ilgtermiņa mērķiem.
Tas liek uzdot Latvijai būtisku jautājumu – kā veidot stimulus, kas mudinātu vairāk cilvēku ieguldīt ilgtermiņā? Viens no šādiem instrumentiem, kam būtu jāpievērš īpaša uzmanība, ir ieguldījumu konts.
Latvijas iedzīvotāji krāj, bet nesteidzas ieguldīt
2025. gada beigās Latvijas mājsaimniecību noguldījumi vietējās bankās sasniedza aptuveni 12 miljardus eiro. 2 Vienlaikus pensiju 2. līmeņa fondos bija uzkrāti aptuveni 10 miljardi eiro, bet privātajos pensiju fondos – vēl 1,2 miljardi eiro. 3 Šie skaitļi atklāj divas būtiskas Latvijas iedzīvotāju uzkrājumu veidošanas iezīmes. No vienas puses, Latvijas iedzīvotājiem ir gan vēlme, gan disciplīna veidot uzkrājumus. No otras puses, ievērojama daļa šo uzkrājumu joprojām paliek banku kontos, nevis tiek izmantota ieguldījumiem kapitāla tirgos.
Ilgtermiņa ieguldījumu potenciālie ieguvumi ir nozīmīgi. Pēdējo desmit gadu laikā pasaules akciju tirgi, vērtējot pēc MSCI All Country World indeksa, ir nodrošinājuši vidējo gada ienesīgumu aptuveni 12% apmērā. 4 Raugoties nākotnē, analītiķi prognozē, ka nākamajā desmitgadē lielākajos akciju tirgos vidējais gada ienesīgums varētu būt aptuveni 7%. Pie šāda ienesīguma, izmantojot salikto procentu efektu, desmit gadu laikā kopējais ieguldījumu vērtības pieaugums pārsniegtu 90% – pirms nodokļu, komisijas maksu un inflācijas ietekmes. 5 Lai gan šāds ienesīgums nākotnē nav garantēts, minētie skaitļi parāda ilgtermiņa ieguldījumu potenciālu. Tāpēc būtiskākais jautājums ir, kā ar nodokļu politiku mudināt vairāk iedzīvotāju izmantot šīs iespējas.
Nodokļu sistēmas sarežģītība kā šķērslis ieguldījumiem
Kapitāla pieauguma aplikšana ar nodokļiem ir sarežģīta, jo ieguldījumi var nest dažāda veida ienākumus – peļņu no akciju vērtības pieauguma, dividendes vai procentu ienākumus. Turklāt kapitāla pieaugums var būt gan realizēts, ja ieguldītājs finanšu aktīvu ir pārdevis, gan nerealizēts, ja tā vērtība ir pieaugusi, bet aktīvs vēl nav pārdots. Dažādās valstīs šo ienākumu aplikšanas kārtība atšķiras, un nodokļus var aprēķināt vai nu pēc naudas plūsmas, vai arī pēc uzkrāšanas principa. Vēl sarežģītāka situācija veidojas, ieguldot ārvalstīs, jo jāņem vērā arī ārvalstīs ieturētie nodokļi un starpvalstu līgumi par izvairīšanos no dubultās aplikšanas ar nodokļiem.
Valstīm, kuras vēlas veicināt privāto investoru iesaisti kapitāla tirgos, viens no būtiskākajiem izaicinājumiem ir sarežģītā nodokļu sistēma. Teorētiski iespējai nopelnīt par vairākiem procentpunktiem lielāku ienesīgumu nekā noguldījumos bankās vajadzētu būt pietiekamai motivācijai ieguldīt. Tomēr praksē administratīvais slogs, kas saistīts ar nodokļu saistību izpildi, var kļūt par nozīmīgu šķērsli dalībai kapitāla tirgos.
Šo problēmu var palīdzēt risināt pārdomāta ieguldījumu kontu sistēma, kas vienkāršo nodokļu piemērošanu un samazina administratīvo slogu privātajiem investoriem. Latvija un Zviedrija piedāvā divas interesantas, taču būtiski atšķirīgas pieejas šī mērķa sasniegšanai.
Divas atšķirīgas pieejas – Latvija un Zviedrija
Latvijas ieguldījumu konta regulējuma pamatā ir nodokļa samaksas atlikšanas princips. Ieguldītāji ieguldījumu konta ietvaros var pirkt un pārdot atbilstošus finanšu instrumentus, nemaksājot kapitāla pieauguma nodokli pēc katra darījuma. Pienākums maksāt nodokli rodas tikai tad, kad no konta izņemto līdzekļu kopsumma pārsniedz tajā iemaksāto līdzekļu kopsummu. Tādējādi ieguldījumu vērtība laika gaitā var pieaugt, pateicoties salikto procentu efektam.
Savukārt Zviedrijas ieguldījumu uzkrājumu konts (Investeringssparkonto jeb ISK) darbojas pēc pavisam cita principa. Nodoklis tiek maksāts katru gadu, taču to aprēķina nevis no faktiskā kapitāla pieauguma, bet gan no teorētiski noteikta ienesīguma. Pašlaik nodoklis ir aptuveni 1% no konta kopējās vērtības. Nodokļa aprēķināšanas princips nemainās neatkarīgi no tā, cik lielu peļņu ieguldītājs ir guvis un vai viņš vispār ir guvis peļņu.
Šīs divas pieejas rada būtiski atšķirīgus stimulus ieguldītāju uzvedībai. Zviedrijas nodokļu režīms mudina privātos investorus uzņemties lielāku risku, jo, pieaugot ieguldījumu vērtībai, faktiskā nodokļu sloga attiecība pret gūto peļņu samazinās. Turpretī Latvijas sistēma, kurā ar nodokli tiek aplikts faktiskais kapitāla pieaugums, pieļauj arī zema riska (un līdz ar to zema ienesīguma) ieguldījumu stratēģiju izvēli. Tā var mudināt investorus vairāk koncentrēties uz īstermiņa risku mazināšanu, nevis ilgtermiņa kapitāla vērtības pieauguma maksimizēšanu.
Abiem modeļiem ir savas priekšrocības un trūkumi. Tomēr tos vieno būtisks princips – ieguldījumu aplikšanai ar nodokļiem nevajadzētu prasīt no iedzīvotājiem nodokļa aprēķināšanu un deklarēšanu par katru atsevišķu darījumu.
Zviedrija ir spērusi vēl vienu nozīmīgu soli, lai veicinātu privāto investoru līdzdalību. No 2026. gada janvāra pirmās 300 000 Zviedrijas kronu jeb aptuveni 27 000 eiro no personas kopējiem uzkrājumiem ISK kontos ir pilnībā atbrīvotas no ikgadējā standartizētā nodokļa.
Vairumam mājsaimniecību tā ir ievērojama summa un spēcīgs stimuls ieguldīt. Šis atvieglojums padara ieguldīšanu īpaši pievilcīgu tiem, kuri tikai sāk veidot savu finanšu kapitālu. Saskaņā ar Swedbank datiem ISK konta atlikuma mediāna ir aptuveni 7000 eiro. Tas nozīmē, ka saskaņā ar jaunajiem noteikumiem lielākā daļa Zviedrijas iedzīvotāju par saviem ieguldījumu kontiem nodokli nemaksās vispār.
Arī Latvijā ir paredzēti nodokļu atvieglojumi ilgtermiņa uzkrājumu veidošanai, taču to piemērošanas iespējas ir ievērojami ierobežotākas. Pašlaik iemaksas pensiju 3. līmenī un dzīvības apdrošināšanas prēmiju maksājumus saskaņā ar dzīvības apdrošināšanas līgumiem ar līdzekļu uzkrāšanu var iekļaut attaisnotajos izdevumos, tādējādi saņemot iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksu. Attaisnotajos izdevumos iekļaujamo iemaksu un prēmiju maksājumu kopējā summa nedrīkst pārsniegt 10% no gada apliekamajiem ienākumiem un 4000 eiro gadā.
Šis neapšaubāmi ir vērtīgs stimuls, taču tas attiecas tikai uz ierobežotu finanšu produktu loku. Tādēļ rodas būtisks jautājums – kāpēc mēs tik aktīvi veicinām ilgtermiņa uzkrājumu veidošanu pensiju produktos, bet piedāvājam mazāk nodokļu stimulu cilvēkiem, kuri vēlas veidot diversificētus ieguldījumu portfeļus ārpus pensiju sistēmas?
Pastāv pamatoti iemesli atšķirīgai pieejai pensijas uzkrājumiem un likvīdākiem ieguldījumiem. Tomēr šīm atšķirībām būtu jāatspoguļo skaidri un mūsdienīgi valsts politikas mērķi, nevis jārada sistēma, kas faktiski attur iedzīvotājus no plašākas līdzdalības kapitāla tirgos.
Pat ideāli izveidotai nacionālajai ieguldījumu kontu sistēmai ir savi ierobežojumi. Šobrīd Latvijas investors salīdzinoši vienkārši var izveidot diversificētu ieguldījumu portfeli ar ieguldījumiem visā pasaulē. Taču, ja šis pats cilvēks pārceļas uz Vāciju vai citu Eiropas Savienības dalībvalsti, viņa ieguldījumu kontam piemērotais nodokļu režīms var mainīties vienā mirklī. Tas nozīmē, ka iecere par patiesi vienotu Eiropas uzkrājumu un ieguldījumu savienību pilnībā neīstenosies, kamēr dalībvalstu nodokļu sistēmas būtiski atšķirsies.
Pilnīga nodokļu harmonizācija Eiropas Savienībā tuvākajā laikā nav gaidāma, un tā ne vienmēr ir arī nepieciešama. Tomēr lielāka administratīvā vienkāršība ir obligāts priekšnoteikums veiksmīgai pārrobežu ieguldījumu attīstībai. Pretējā gadījumā mēs riskējam izveidot vienotu Eiropas kapitāla tirgu, kurā privātajiem investoriem joprojām nāksies orientēties 27 dažādās nodokļu sistēmās.
Kā pilnveidot ieguldījumu kontu sistēmu Latvijā?
Nesen Ziemeļvalstu banku asociācijas, atsaucoties uz Eiropas Komisijas aicinājumu, izstrādāja sešus skaidrus ieteikumus ideālas uzkrājumu un ieguldījumu kontu sistēmas izveidei. Vērtējot Latvijas un Zviedrijas sistēmas pēc šiem kritērijiem, abas valstis uzrāda ļoti labus rezultātus, tomēr Zviedrijai ir neliels pārsvars.
Pirmie pieci ieteikumi paredz augstus vai neierobežotus maksimālo iemaksu limitus, plašu atļauto ieguldījumu instrumentu klāstu, ģeogrāfisku ieguldījumu ierobežojumu neesamību, obligāta minimālā ieguldījumu turēšanas perioda neesamību un investoriem ērtu nodokļu deklarēšanas kārtību. Gan Latvija, gan Zviedrija atbilst šiem kritērijiem, padarot ieguldīšanu salīdzinoši vienkāršu un pieejamu.
Būtiskākā atšķirība atklājas sestajā ieteikumā – ievērojami nodokļu atvieglojumi un vienkārši nodokļu piemērošanas noteikumi. Tieši šajā jomā Zviedrija ir soli priekšā Latvijai. Nodokļu stimuli Latvijā ir ievērojami pieticīgāki un attiecas tikai uz šauru finanšu instrumentu loku. Savukārt Zviedrijas sistēma piedāvā plašākus nodokļu atvieglojumus.
Latvija kopumā virzās pareizā virzienā. Pateicoties nesen pieņemtajiem normatīvo aktu grozījumiem, no 2027. gada ieguldījumu konti būs pieejami arī nepilngadīgām personām. Vienlaikus jau notiek darbs, lai atvieglotu ieguldījumu kontā esošo aktīvu pārvešanu starp dažādiem pakalpojumu sniedzējiem, neradot papildu nodokļu saistības. Tie ir nozīmīgi uzlabojumi.
Nākamais solis būtu pilnībā īstenot sesto ieteikumu. Viens no risinājumiem būtu paplašināt jau esošo iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu, kas paredz iespēju saņemt nodokļa atmaksu par atbilstošām iemaksām līdz 4000 eiro gadā. Kāpēc gan šo atvieglojumu neattiecināt ne tikai uz pensiju 3. līmeņa uzkrājumiem un dzīvības apdrošināšanu, bet arī uz ieguldījumu kontiem? Arī 4000 eiro limitu ir iespējams pārskatīt.
Savukārt, ja esam gatavi nedaudz sarežģītākam strukturālam risinājumam, Latvijā varētu ieviest alternatīvu ieguldījumu konta režīmu, kas balstīts Zviedrijas ISK modelī, un ļaut tirgum parādīt, vai šāds risinājums gūst popularitāti.
Atcerēsimies, ka ieguldījumu konta mērķis nav radīt matemātiski nevainojamu nodokļu instrumentu. Tā mērķis ir mainīt ieguldītāju uzvedību. Mēs vēlamies, lai mājsaimniecības veidotu diversificētus ieguldījumu portfeļus, ieguldītu regulāri un izmantotu ilgtermiņa ekonomikas izaugsmes sniegtās iespējas. Būtībā runa ir par nevajadzīgu šķēršļu novēršanu un tādu stimulu radīšanu, kas ilgtermiņa ieguldīšanu padara par dabisku un pašsaprotamu izvēli.
Tas mūs atgriež pie Dena Ārielija atziņas – dažkārt iespēju ierobežošana ātri mainīt savus lēmumus ir tieši tas, kas palīdz sasniegt svarīgākos ilgtermiņa mērķus. Pārdomāti veidoti ieguldījumu konti nodrošina tieši šādu disciplīnu. Tie palīdz cilvēkiem pieņemt nozīmīgus ilgtermiņa finanšu lēmumus un pie tiem pieturēties, neļaujot īstermiņa iegribām apdraudēt viņu finansiālo nākotni. Baltijas valstis jau ir pierādījušas, ka esam spējuši no nulle izveidot dinamiskus kapitāla tirgus. Mūsu nākamais izaicinājums ir panākt, lai arvien vairāk uzkrājumu veidotāju kļūtu par ilgtermiņa investoriem.