Ieva Tetere, SEB bankas vadītāja, biedrības “Latvijas Formula 2050” valdes locekle;
Andris Nātriņš, Biedrības “Latvijas Formula 2050” valdes loceklis, Banku augstskolas padomes priekšsēdētāja vietnieks
Pirms trim gadsimtiem, 18. gadsimta pirmajā pusē, tagadējā Vidzemes teritorijā sāka darboties hernhūtieši jeb brāļu draudzes. Šis laiks un kustība pamatoti tiek dēvēta par Latvijas modināšanu, jo lika cilvēkiem apzināties savu vērtību, noticēt sev un tam, ka labāka dzīve ir atkarīga no mums pašiem. Kā iznākums – savulaik plaši pazīstamā Piebalgas amatniecība, kā arī Rīgas mastu šķirotāja, pirmā latviešu lieluzņēmēja Jāna Šteinhauera ekonomiskā un politiskā darbība. Tā iedvesmoja zemnieku kārtas pārstāvjus Latvijā izglītoties, veidot spēcīgas saimnieciskās vienības, kā arī panākt lielāku ietekmi dažāda līmeņa varas struktūrās. Tālāk jau nākamajā gadsimtā – jūrskolu iniciatīva un veiksmīgie latviešu kārtas kuģu būvētāji un būvuzņēmēji. Vai šodien Latvija nav līdzīgā situācijā? Lai panāktu pārmaiņas, ir jānotic pašiem sev – šogad izstrādātajai Cilvēkkapitāla attīstības stratēģijai ir visas iespējas kļūt par modināšanas pamatu visplašākajā sabiedrībā.
Valstis aug un attīstās vienīgi tad, ja personīgu izaugsmi piedzīvo to cilvēki. Mūsu uzkrātās zināšanas, ieguldījumi izglītībā un veselībā palielina produktivitāti, un šo vērtības radīšanas procesu vienā vārdā dēvē par cilvēkkapitālu. Šis ir Latvijai eksistenciāli nozīmīgs jautājums, tāpēc atzinīgi vērtējama valdības apņēmība to aktualizēt, izveidojot Cilvēkkapitāla attīstības padomi, kā arī šogad pieņemot trīs ministriju izstrādāto “Cilvēkkapitāla attīstības stratēģiju” (līdz 2027.g.). Dokuments kopumā rāda pareizos virzienus – tajā runāts par produktivitātes celšanu, par darbaspēka piedāvājuma pielāgošanos nākotnes darba tirgus vajadzībām, par pieaugušo izglītošanu un citām svarīgām lietām. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka cilvēkkapitāla pamats – cilvēks (kura dēļ top stratēģijas, notiek domnīcas utt.) – nav tikai “ekonomiska vienība” vai “resurss”.
Cilvēks kā personība attīstās vērtību sistēmā, kura var mudināt uz izaugsmi, taču var arī izaugsmi bremzēt. Proti, lai panāktu produktivitātes kāpumu, cilvēkam vispirms ir jāgrib attīstīties, dzīvot labklājīgā vidē un valstī. Būtiski ir neatstāt ārpus ievērības to, ka cilvēks ir “vērtība pati sev”, kas īsteno savus dzīves plānus. Kā panākt sinerģiju starp cilvēku pašrealizāciju un ekonomisko procesu efektivitāti? Lielā mērā tas ir vienojošu vērtību un iekļaujošas, iedrošinošas vides jautājums, kas rada cilvēku motivāciju sasniegt vairāk. Arī, – ekonomikas un finanšu izpratnes jautājums, aptverot to, ka t.s. sociālie labumi ir jānopelna mums pašiem, tāpat kā lielāki ieguldījumi izglītībā un veselībā. Tāpēc īpaši svarīga ir cilvēku izglītošana, kā arī iesaiste un līdzdalība “valsts lietās” – ne tikai vēlēšanās, bet arī konkrētu prasību izvirzīšanā vietvarai, kopienu un interešu grupu dibināšanā. Ir jāpamodina ieinteresētība par to, kas notiek mums apkārt. Iesaistīts cilvēks grib uzlabot dzīvi, ir motivēts izglītoties, rīkojas pats un aicina rīkoties citus.
Tieši no cilvēku iesaistes pakāpes izriet augstāka produktivitāte, vēlme uzņemties atbildību un riskēt, piemēram, dibinot uzņēmumu. Spēja (vēlme) būt uzņēmējiem, ir viena no cilvēkkapitāla attīstības dimensijām. Arī šajā jomā ir vajadzīga sava veida Latvijas modināšana – mums ir mazāk lielu uzņēmumu, nekā abiem Baltijas kaimiņiem, mazāk biržā kotētu uzņēmumu. Mēs neapvienojamies un neuzticamies, tāpēc izpaliek sadarbība. Ir daudz lielisku piemēru, kā Latvijas uzņēmēji spēj konkurēt globāli, taču viena daļa “iestrēgst” kādā no attīstības fāzēm un lielāki neaug, neizmanto iespēju sadarboties vai apvienoties. No cilvēkkapitāla attīstības viedokļa tas nav labi, jo tieši lielie uzņēmumi var atļauties ieguldīt darbinieku izglītošanā un izaugsmē, radot labākos savu jomu profesionāļus. Daļa no viņiem vēlāk paši kļūst par uzņēmējiem.
Ikviena stratēģija var tikt piepildīta tikai tad, ja tā ir “dzīva” un atvērta. Paplašināts skatījums rada nosacījumus izpratnei par to, kuras ir cilvēkkapitāla attīstības stratēģijas ieinteresētās un līdz ar to – stratēģijas īstenošanā iesaistāmās – puses. To panāk ar aktuālu piedāvājumu ieinteresētajām pusēm, kā arī ar līdzdalības iespējām. Piemēram, iesaistot cilvēkkapitāla attīstībā izglītības institūcijas, kuras jau ir domājušas par šiem jautājumiem un var piedāvāt inovatīvus risinājumus.
Svarīgi panākt, lai katrs cilvēkkapitāla attīstības procesu dalībnieks – īpaši izglītībā, uzņēmējdarbībā, kopienu praksē, – varētu stratēģijā saskatīt ne tikai kādus uzdevumus, bet arī pamudinājumu iesastīties, jaunradīt plašākas iespējas, lai pievienotu savu vērtību kopējam cilvēkkapitālam. Pat, ja to uzreiz nevar pamanīt stratēģijas tekstā, tam jākļūst pamanāmam īstenošanā. Šim procesam ir jāiegūst ievērība un nozīmīgums politiskajā, akadēmiskajā, profesionālajā vidē un sabiedrībā kopumā, piešķirot starptautiskā mērogā Latvijai pozicionējumu, ka esam cilvēkkapitāla attīstīšanā panākuši noteiktu brieduma pakāpi.
Minētā stratēģija paredz piecas būtiskākās prioritātes: formālā izglītība un STEM prasmes; darba tirgus paplašināšana; kvalificētu darbinieku piesaiste; pieaugušo izglītības piedāvājums un kvalitāte; atbalsts uzņēmēju uzņēmīgumam. Lai tās visas īstenotos un cilvēki noticētu idejai par cilvēkkapitāla nozīmi, ir vajadzīga sestā, iespējams, visgrūtāk noformulējamā, ko varētu dēvēt par aktīvu pilsonisko sabiedrību, vai vienkārši par cilvēku, kurš nav vienaldzīgs. Kurš un kā var atgriezt cilvēkos interesi par savu kopienu un valsti? Daļēji – izglītības sistēma, protams, ģimene, taču noteikti arī autoritātes, kurām cilvēki uzticas, kurās ieklausās. Galvenais uzdevums būtu panākt, lai Latvijas cilvēks vispirms notic pats sev, un tad arī tam, ka ir spējīgs radīt kādu jaunu vērtību (tehnoloģisku ideju, biznesu, nevalstisku iniciatīvu, zinātnisku sasniegumu, kultūrnorisi utt.).
Ja modināšana nenotiks, Latvijai ir risks soli pa solītim slīdēt atpakaļ autoritāra režīma ietekmes zonā, kam ērtākais mērķis ir valsts ar vienaldzīgiem cilvēkiem. Mērķtiecīgu un strauju ekonomikas attīstību mēdz salīdzināt ar tīģera lēcienu. Lai ko līdzīgu attiecinātu uz Latviju, ir jāpanāk būtiska attieksmes maiņa. Latvija nevar un nedrīkst ļauties pašplūsmai, jo bez savas valsts attīstības “dienaskārtības” mēs kļūsim par “ailīti” svešā dienaskārtībā. Tīģera lēciena vietā riskējam nonākt kāda cita – daudz lielāka – plēsoņas vēderā.
